Vērtējums: 
Nedaudz vairāk kā stundu garā programma ir kompozicionāli pārdomāts un sīkākajās niansēs izsvērts emocionāls stāsts par cilvēku. Kaut arī neskan Raimonda Paula populārākās melodijas un Rēzija Kalniņa nepiedāvā kādu konkurētu, skaisti dramatisku mīlestības vēstījumu, asaru kamols kaklā sakāpj vairākkārt. Laikam jau visvairāk aizkustina tas taureņa pieskāriena vieglums, ar kādu mākslinieki runā par būtisko šajā pasaulē, tātad - mūsos. "Viegli" šajā gadījumā nenozīmē paviršu vai nejaušu pieskārienu, drīzāk - cienot, respektējot un dziļi sirdī mīlot sevi, savus mīļos un šo pasauli. Mēģinot ignorēt skaudību, neuzticēšanos, naidu. Kaut uz stundiņu.
Gatavojot šo vakaru, Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods, pazīstot Rēziju Kalniņu un zinot arī viņas vokālās dotības, arhīvos sameklējis vairāk nekā simts Raimonda Paula dziesmu - arī no kinofilmām un teātra iestudējumiem. No šī klāsta Rēzija Kalniņa kā savas, savai dvēselei saprotamākās izvēlējās septiņpadsmit. Un taisni pašas aktrises izvēle acīmredzot bijusi būtiska, lai muzikālais vakars izskanētu kā harmonisks veselums. Aktīvi darbīgs ir arī Rēzijas Kalniņas izdomātais telpas iekārtojums un pasākuma "iekšējā" režija. Līdz ar to, lai arī programma tapusi Raimonda Paula iniciatīvas rezultātā, centrā tomēr ir Aktrise, Personība, Sieviete. Rēzija Kalniņa.
Aktrise tik dažādajos dzejas stāstos, kurus vieno Raimonda Paula mūzika, stundas laikā izspēlējot izdzied klauna skumjas, tautu meitas enerģiju, skatuves dīvas distancētu atturību, nesalaužamas personības spēku, sāpinātas sievietes pašlepnumu... Un, kaut programma salīdzinoši īsa, nemana ne steigu, ne ideju pārbāztību. Aktrise savu personīgo stāstu caur dziesmām izspēlē dinamiski, atraktīvi un eleganti žonglējot starp smieklīgo un dramatisko. Dramatisko iespējams uztvert caur dziesmu atlasi un kompozīciju, taču pietiekami liela vieta atstāta pašironijai. Iespējams, ļoti radniecīga ir Raimonda Paula un Rēzijas Kalniņas humora izjūta, kā arī pasaules uztvere. Tam pateicoties, komponists droši ļauj aktrisei spēlēt savu solo. Savukārt aktrise, acīmredzot jeb ausīmdzirdot, ar maksimālu atdevi strādājusi savas balss iespējās (vokālā pedagoģe Ilze Rubiķe).
Programmas muzikālās krāsas šajā iestudējumā paspilgtina perkusionists Rihards Zaļupe. Viņu varētu arī dēvēt par cilvēku- orķestri, kaut arī Rihards Zaļupe visu programmas laiku ir kautrīgi atturīgs - it kā fonā, it kā uzsverot savu "nenozīmīgo vietu". Taču viņa muzicēšana ar neskaitāmajiem sitamajiem un grabināmajiem instrumentiem palīdz radīt savu īpašu iestudējuma atmosfēru.
Tāpat asociācijas ar kādu īpašu telpu, kurā satiekam šos māksliniekus, veido labajā skatuves pusē uzbūvētā siena, kurā ir durvis - uz citu pasauli, uz gaismu, uz To sauli. Pa šīm durvīm izrādes sākumā, gaismas prožektora izgaismots, lēnām ienāk Raimonds Pauls. Aktrise viņu ir gaidījusi, bet tomēr jūtas arī reizē pārsteigta. Skan dziesma ar Leona Brieža vārdiem "Atgriešanās". Jau ar šo pieteikumu vien nojaušams, cik ietilpīgi un daudznozīmīgi var būt vienas it kā tik labi zināmas dziesmas vārdi aktrises interpretācijā - var domāt līdzi gan par sievietes un vīrieša vai par mākslinieku attiecībām, gan par cilvēka attiecībām ar pasauli utt. Savas nozīmes šajā iestudējumā maina arī priekšmeti - tā gofrēts žabo, kas aktrisei sākotnēji ir ap kaklu, nākamo dziesmu laikā kļūst par priekšautu un cepurīti. Arī tērpus, atbilstoši dziesmu vēstījumam, aktrise programmas laikā nomaina vairakkārt. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi vienu kostīmkleitu un vienu vakarkleitu, bet izrādes vidusdaļā, izpildot latviešu tautas dziesmu apdares, Rēzija Kalniņa apspēlē Nīcas tautas tērpu.
Rēzija Kalniņa ir prīma un šis ir prīmas cienīgs uzvedums - ar cieņu pret pagātni (video projekcijās redzamas gan personīgā arhīva fotogrāfijas, gan DT aizgājušā laikmeta prīmu, piemēram, Vijas Artmanes un Lilitas Bērziņas fotouzņēmumi), viegli savijot sirsnīgo un ironisko, kā arī pāri plūstošu vitalitāti un apzinātu nopietnību, nebaidoties no atklātības un tomēr paliekot noslēpumā.
Šajā tuvplāna iestudējumā neierasti spēcīgi no skatuves plūst emocionālā enerģija. Gribas uz to reaģēt, vismaz aplaudējot. Kaut aplausi, protams, tikai traucētu vienotajam izrādes ritmam un noskaņai, jo nevar nejust, ka mākslinieki ir piedomājuši, kā šo plūdumu nepārtraukt. Bet brīžiem vienalga tie laužas uz āru, negribot. Ik viens programmas mirklis tik ļoti aizskar...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
