Vai var paglābties? Nacionālā teātra izrādes 'Cilvēki, lietas un vietas' recenzija
Foto: Kristaps Kalns

Mūsdienu britu dramaturgu Dankanu Makmillanu un režisoru Valteru Sīli vieno interese par sociāli politiskām tēmām – indivīda tēma tiek šķetināta caur plašākiem sabiedrībai aktuāliem problēmjautājumiem. Valters Sīlis, runājot par to, kas pašam šķiet svarīgi un interesanti, skatītāju aicina analizēt, vērtēt, pārdomāt, bet, kas simpātiski, neuzspiež vienu pareizo atbildi un nopietnās tēmas spēj risināt, nepazaudējot teātra kā spēles elementu. Arī "Cilvēki, lietas un vietas" veiksmīgi izvairās no pamācošas, nosodošas vai iebiedējošas intonācijas, parādot problēmas sarežģītību – cik atkarīgo, tik stāstu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:2

Lai arī izrādē pārējie klīnikas pacienti tēloti visai shematiski, kalpojot par fonu Emmas ārstēšanās ceļam, Maijas Doveikas varone, kas, pirmkārt, pēc profesijas ir aktrise, otrkārt, nav klišejisks grūtas dzīves upuris, atkarības problēmu parāda pietiekami daudzšķautnainu. Kad Emmai grupas terapijā jāizstāsta par saviem atkarības iemesliem, vienkāršāk šķiet izlīdzēties ar Hedas Gableres attiecību CV, nevis izskaidrot, kāpēc piepildījumu un mierinājumu jūt vien uz skatuves vai reibumā.

Ārstniecības programma paredz izvairīties no cilvēkiem, lietām un vietām, kas saistās ar lietošanu vai provocē atsākt lietot. Emmai tā izrādās tieši istaba vecāku mājās – klaustrofobiski šaura, atmiņu dēļ smacējoša. Izrādē skarbi iezīmēts, ka pat vecāku beznosacījumu mīlestībai un spējai piedot ir robežas, taču, atklājoties līdzatkarības šausminošajām blaknēm, viņus grūti nosodīt.

Objektīvi aiz viņas stāv normāla vidusslāņa ģimene – varbūt māti raksturo dažkārt pārmetoša audzināšana, tēvs nav psiholoģisku un intelektuālu smalkumu pazinējs, un tas ne vienmēr ļāvis saprast meitu, tomēr fināla sarunā ar vecākiem redzams, ka viņi Emmu ir mīlējuši un vienmēr centušies atbalstīt, kā mācējuši. Emmas depresijai un bēguļošanai no realitātes nav racionāla izskaidrojuma, tomēr tukšuma sajūta, nemitīgi sevis meklējumi, slēpti kompleksi, sajūta, ka nav pietiekami laba un interesanta, vienmēr bija līdzās. Nojaušams, ka daļa Emmas problēmu sakņojas neatrisinātās attiecībās ar māti, ko viņa slimīgi saskata gan klīnikas ārstē, gan terapeitē (Lāsma Kugrēna atveido visas trīs), tomēr pat abu dialogs nedod atbildi, drīzāk atgādina, ka pasaules uztvere ir ārkārtīgi individuāla – ko viens pat nemana, citam var radīt kompleksus, kuru zemdegas gruzd gadiem.

Maijas Doveikas un viņas atveidotās varones biogrāfijas saskares punkti – atkarības pieredze, talants un psiholoģiskais smalkums, sarežģīto, neikdienišķo sieviešu raksturi lomu bagāžā – savukārt paver citu – mākslinieka dzīves – problemātiku. Emma, kura, aizņemoties Čehova varoņu vārdus, sevi sauc arī par Ņinu un Sāru, runā par aktrisei doto privilēģiju izdzīvot neskaitāmus krāšņus likteņus un ar atveidoto varoņu muti teikt uz skatuves baltu patiesību. Vai, ikdienā iejūtoties spilgtos cilvēkos, izjūtot spēcīgas, sakāpinātas emocijas, nepastāv risks realitāti, sadzīviskas problēmas, sevi pašu sākt uztvert kā trulu pelēcību? Emmai neizdodas atrast personību sevī pašā – Lūsijā (kas finālā izrādās varones patiesais vārds), tāpēc nākas meklēt vielas, kas uz mirkli palīdz dzīvei piešķirt asākas krāsas.

Vai var paglābties? Nacionālā teātra izrādes 'Cilvēki, lietas un vietas' recenzija
Foto: Kristaps Kalns

Šī loma Maijas Doveikas radošajā biogrāfijā ierakstāma blakus spilgtajām varonēm pēdējo sezonu laikā. Neskatoties uz psiholoģisko smagumu, aktierdarbs veidots ar racionālu precizitāti. Uzdevums nav vienkāršs – ļoti labai aktrisei jānospēlē otra ne mazāk talantīga aktrise. Maija Doveika savu varoni preparē kārtu pa kārtai, rodot arvien citu šķautni, kas iezīmē Emmas rafinēto dabu. Emma ir hameleons, kas ar katru ainu atklājas no jauna, – kad sāk šķist, ka viņa beidzot ir patiesa, tas jau atkal izrādās kāds no tēliem. Emmu kā līdz mielēm aktrisi spilgti raksturo spēle terapijas laikā, kad viņai jāatveido svarīgi cilvēki kāda grupas dalībnieka dzīvē. Kamēr aicinājums stāstīt par sevi viņu mulsina, garlaiko, iespējams, biedē, lomu spēlē viņa metas ar sportisku degsmi. Grūti pateikt, vai Emmai bail pašai no sevis, jo tur slēpjas kāds tumšs skelets, vai, tieši pretēji, – nekas interesants. Katrā ziņā, lai arī Maija Doveika izcīna skatītāju līdzjušanu savai varonei, nevar izslēgt, ka Emma nav godīga līdz pat beigām. Fināla scēnā pēc provēm viņa jautā – nu, kā bija? Tas var būt gan par konkrēto reklāmas kastingu, gan tikpat labi – par veiksmīgo ārstēšanās otro cēlienu.

Akcentējot psiholoģiskos aspektus, izrādē maksimāli apietas narkotisko vielu fizioloģiskās blaknes. Autors lugā iekļāvis visai ilustrējošu tēlu – brīdī, kad Emma iziet organisma attīrīšanas programmu vai atrodas kaifā, uz skatuves psihodēlisku, realitāti deformējošu gaismu un skaņu (mūzika – Toms Auniņš, gaismas – Oskars Pauliņš) ņirboņā parādās piecas jaunās aktrises, kuras tērptas tāpat kā Maijas Doveikas varone, paātrinātā versijā atklājot visu, ko pieredz un izjūt galvenā varone. Uģa Bērziņa scenogrāfija kalpo kā metafora Emmas pasaules izjūtai – telpa tiek raiti pielāgota konkrētai situācijai tāpat kā dekorācijas teātrī. Kad Emma ir skaidrā, iekārtojums ir loģisks, strikts, ielikts rāmī, savukārt kaifa brīžos telpa pēkšņi ir tukša, bet arī plaša, bez robežām, kas liek domāt, ka iekšējā brīvība ir tas, ko Emma visupirms meklē narkotikās. Tā pati sajūta, ko viņa gūst, spēlējot vērienīgas lomas.

Vai var paglābties? Nacionālā teātra izrādes 'Cilvēki, lietas un vietas' recenzija
Foto: Kristaps Kalns

Valtera Sīļa izrāde pēc Minesotas ārstniecības kursa divos cēlienos nesniedz skaidru Emmas stāsta atrisinājumu, bet uzdod jautājumu – vai vispār var paglābties? Vai, lietojot attiecīgās vielas un slēpjoties darbā, var paglābties no paša iekšējiem dēmoniem? Vai, atzīstot problēmu un labprātīgi izejot ārstniecības kursu, var paglābties no atkarības? Vai, norobežojoties no cilvēkiem, lietām un vietām, kas saistās ar dzīves drūmāko posmu, var paglābties no atkārtotas neveiksmes? Vai, uzvelkot jaunu, baltu kreklu, var paglābties no pagātnes dubļiem? Vai, redzot meitas apņēmību vēlreiz mēģināt sākt jaunu dzīvi, var aizmirst un piedot sāpes un pārdzīvojumus un no jauna uzticēties?

Lai arī Maijas Doveikas varone raisa empātisku vēlmi ticēt pozitīvam iznākumam, fināls ir atvērts. Iespējams, pēc neveiksmīgām provēm nejēdzīgā reklāmas projektā – tajā pašā starta punktā, kur Emma jau reiz bijusi pirms gadiem 20, – viņa sakāvi noskalos ar apelsīnu sulu. Bet tikpat labi šis varētu būt iemesls paklupt aiz mātes piespēlētās Pandoras lādes – plastmasas kastes, kas slēpj agrākās dzīves mierinājuma solījumu pudeļu un pulverīšu veidolā. Var tikai cerēt, ka atkarības uzveikšana būs pirmais, ko Emmai savā dzīvē būs izdevies izdarīt līdz galam.

Tags

Izrādes apskats recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form