'Žīdu dēmonu izdzīšana'. Kad dokumenti un akmeņi uz skatuves sāk runāt
Foto: Publicitātes foto

Jāatzīst, ka doma par atrašanos izrādes laikā uz skatuves kopā ar aktieriem man nebūt nešķiet tā vilinošākā, jo, nedod Dievs, man liks kaut ko ērmoties, pēc pasūtījuma runāt vai – vēl šaušalīgāk – publiski dziedāt, taču šis laimīgā kārtā nebija tas gadījums. Tā vietā bija divu stundu ilgs intensīvs darbs, pēc kura vēl krietnu brīdi pulsēja smadzenes un par sevi lika manīt kakla muskuļi. Ejot mājās, galvā nemitīgi dunēja izrādē apspēlētais kliegtin kliedzošais virsraksts "Žīdu dēmonu izdzīšana" no Hitlera propagandas avīzes. Tas viss taču bija pavisam pa īstam. Un – ja tas bija iespējams toreiz, kāpēc lai nebūtu iespējams atkal?

Stāsts ir par dokumentālā teātra viesizrādi no Bādenes Valsts teātra Karlsrūē "Klupšanas akmeņi", kas 16. decembrī notika Dailes teātra Mazajā zālē.

Lai arī "Klupšanas akmeņi" vēsta par četru konkrētu ebreju likteņiem, kuri pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados strādāja Karlsrūes Valsts teātrī, taču tā nebūt nav tikai teātra mākslas formā ietverta vēsturiska liecība par cilvēces kļūdām un vienas nācijas kauna traipiem, bet gan metaforisks dialogs, pirmkārt, jau pašam ar sevi, liekot uzdot jautājumus arī par notiekošo uz mūsdienu starptautiskās politiskās skatuves, kad labējo spēku populisms, lai arī ne ar hitlerisku pompu, bet gana skaļi un periodiski tomēr piesaka savu esību.

To pēc izrādes uzsver arī režisors Hanss Verners Krēzingers (Hans-Werner Kroesinger), kurš savā darbā demonstrē, kā reaģē un mainās sabiedrība, kad apkārt viss brūk, jūk un mainās. "Tolaik neviens neticēja, ka notiekošais būs uz ilgu laiku. Piemēram, bija problēmas atrast gana daudz klausītāju Ādolfa Hitlera pirmajai uzrunai 1928. gadā. Nācās sapulcināt cilvēkus no visas Karslrūes apkārtnes, lai būtu pūlis. Taču pēc pieciem gadiem viņus jau atbalstīja 20%," stāsta Krēzingers.

Hanss Verners Krēzingers ir vācu laikmetīgā teātra režisors un rakstnieks, kuru īpaši interesē vēsture, konkrētāk – birokrātijas, varas un indivīda attiecības "lielo vēstures notikumu" ietvaros. Kopš deviņdesmito gadu sākuma viņa iestudējumi tiek izrādīti vadošajos Vācijas teātros, bet "Klupšanas akmeņi" ("Stolpersteine Staatstheater" – izrādes nosaukums vācu val.), kurā viņš pēta notikumus Karlsrūes Valsts teātrī laika posmā, kad valdīt un skaldīt sāka Ādolfs Hitlers, tika atzīta par vienu no 10 labākajām 2016. gada Vācijas teātra izrādēm.

Savukārt izrādes nosaukumā ietvertie "Klupšanas akmeņi" ir vācu mākslinieka Guntera Demniha (Gunter Demnig) radīts memoriāls nacisma upuru piemiņai, kas sastāv no aptuveni 60 tūkstošiem bruģakmens izmēra vara plāksnēm ar iegravētu cilvēka vārdu un uzvārdu, kas izvietotas ēkas – viņa pēdējās brīvi izvēlētās dzīves vai darba vietas – priekšā. Pirmais "klupšanas akmens" tika uzstādīts 1992. gada decembrī Ķelnes rātsnama priekšā, un līdz 2017. gadam tie izvietoti vairāk nekā 1200 Eiropas pilsētās.

Tiesa, Latvijā pagaidām nav neviena, taču ikviens var sazināties ar mākslinieku un par konkrētu naudas summu vienoties, lai tas tiktu izdarīts.

Karlsrūē šādi klupšanas akmeņi ir divi un abi atrodas valsts teātra priekšā, tādējādi pieminot ebrejus, kuri līdz 1933. gadam bija šī teātra trupas dalībnieki – dziedātāju un aktrisi Liliju Jankelovicu (Lilly Jankelowitz) un aktieri Paulu Gemeki (Paul Gemmecke). Viņi arīdzan ir divi no izrādes varoņiem. Pārējie divi – sufliere Emma Grandaita (Emma Grandeit) un aktieris Hermans Brands (Hermann Brand) – izvēlēti pēc ilga un rūpīga arhīvu izpētes darba.

Kā atklāj režisora mākslinieciskā asistente darbā ar tekstiem Regīne Dura (Regine Dura), uzsākot darbu arhīvos, radošā komanda atskārtusi, ka teātrī bijuši tik daudz ebreju izcelsmes darbinieku, ka izvēlēties divus konkrētus bijis ļoti grūti. Emma Grandaita izvēlēta viņas vēstuļu dēļ, kurās viņa jau no paša sākuma drosmīgi un neatlaidīgi centās pastāvēt par savām tiesībām, bet pēc kara pieprasīja kompensāciju. Savukārt Brands bija viens no pirmajiem, kurš no nacistu zvērībām paspēja aizbēgt uz Strasbūru, par savu pieredzi pēcāk sarakstot memuārus. Pēc kara viņš atgriezās Vācijā un strādāja Diseldorfas Valsts teātrī, kuru vadīja bijušais nacistu kolaboracionists Gustavs Grundgenss (Gustaf Gründgens). "Jā, es esmu dzīvs, taču mana dvēsele nemitīgi tiek mocīta," rakstīja Brands.

"Klupšanas akmeņi" sadalīti četrās daļās. Pirmais "cēliens" sākas jau lejā, proti, gaitenī pie kafejnīcas, kur visi četri izrādes aktieri – Veronika Bahfišere (Veronika Bachfischer), Jonatans Brukmaiers (Jonathan Bruckmeier), Antonija Mora (Antonia Mohr) un Gunārs Šmits (Gunnar Schmidt) – klavieru pavadījumā izpilda lirisku dziesmu, pēc kuras cits caur citu deklamē nacionālistiskus saukļus. "Atvadīsimies ar smaidu sejā, bet nekaunēsimies no asarām, jo neviens taču nevar pateikt, kad un vai viņš atgriezīsies" liegais meldiņš mijas ar kokainajiem "kultūra pieder visai tautai" un "māksla ir nacionāla", tādējādi uzreiz ievadot izrādes noskaņā.

Tālāk visi paklausīgā karavānā dodas uz zāli, kur kopā ar aktieriem iekārtojas uz skatuves pie milzu galda. "Paklausība" ir šīs izrādes vienojošais elements, jo paklausīgiem bija jābūt ne tikai četriem tās varoņiem, bet tādiem ir jābūt arīdzan skatītājiem, kuri aptuveni pusotras stundas garumā rātni izpilda komandas, atrodoties izrādes epicentrā, kuras laikā aktieri citē arhīva dokumentus, vēstules, laikrakstus, teātra programmiņas un intervijas ar aculieciniekiem, nemitīgi mainot lokāciju un lomas, tādējādi ne mirkli neļaujot atslābt, jo citādāk izkritīsi no vilciena, bet atpakaļ ielēkt jau vairs nebūs iespējams.

Aktieri dzied, staigā pa galdu, defilē tev aiz muguras un ieskatās acīs. Tu redzi, kā pulsē vēnas viņu deniņos, vari saskaitīt sirmos matus uz galvas un – ja labi gribētu – arī plombas mutē. Neeksistē ne pirmā, ne otrā plāna lomu – viss plūst un nemitīgi mainās, viss un visi ir vienlīdz svarīgi, akmeni pie akmens bruģējot kopīgo stāstu.

Papildu slodzi skatītāja jau tā iespringušajām maņām uzliek ekrāni abpus lielajam galdam, uz kuriem paralēli tiek projicēti arhīva video un dokumentu attēli. Latviešu skatītājam slodze ir dubulta, jo jāpaspēj vēl uz abām pusēm izgrozīt galva, lai izlasītu titrus – izrāde notiek vācu valodā.

Kad stāsti ir izstāstīti un bēgšanai vai izsūtīšanai paredzētie koferi sakravāti, viens no ekrāniem tiek norauts, bet skatītājiem palūgts ieņemt ierastās vietas zālē. Šajā brīdī izrādes līdzšinējais ritms tiek nogriezts kā ar nazi un iegūst krietni vien rāmāku plūdumu. Karš ir beidzies, un mēs vērojam interviju ar teātra aktrisi, kura dalās atmiņās par izrādes varoņiem. Karš ir beidzies, bet tā sekas nācijas apziņā ir ieēdušās līdz kaulam un arvien liek par sevi manīt, kaut vai aktrises runas manierē un leksikā.

'Žīdu dēmonu izdzīšana'. Kad dokumenti un akmeņi uz skatuves sāk runāt
Foto: Publicitātes foto

Gaisma uz skatuves nodziest pēc vārdiem "dažreiz dzīvē vienkārši laimējas". Tos intervētā Karslrūes Valsts teātra aktrise saka par kādu jaunu diriģentu, kura straujais kāpiens pa karjeras kāpnēm bija iespējams vien tāpēc, ka pārējie diriģenti gluži vienkārši bija ebreji. Vai to var dēvēt par īstenu likteņa dāvanu – spriediet nu paši.

Kad gaismas atkal tiek iedegtas, mūs no jauna aicina kāpt uz skatuves. Šoreiz – lai aplūkotu izrādē izmantotos arhīva dokumentus, fotogrāfijas, vēstules un avīžu izgriezumus. Starp tiem arī avīze, kuru "rotā" virsraksts "Žīdu dēmonu izdzīšana".

Izrādes režisors Hanss Verners Krēzingers pēc izrādes atklāj, ka, viņaprāt, teātris ir ļoti pateicīga vieta, kur runāt par vēsturi: "Parasti teātris lūkojas pasaulē un taisa izrādes par tur notiekošo, taču neskatās pats uz sevi, tāpēc bija interesanti ielūkoties, kas tajā laikā notika teātrī. Un mēs nonācām pie secinājuma, ka tas daudz neatšķīrās no tā, kas notika ielās. Teātris bija kā sabiedrība rieksta čaumalā."

Viesizrādi rīkoja Latvijas Jaunā teātra institūts sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā, kā arī ar Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas atbalstu.

Tags

Ādolfs Hitlers Holokausts

Comment Form