Foto: Privātais arhīvs

Jaunā ampluā sevi piesaka Okartes skatuvē iepazītais skandālists Ivars Kļaviņš (attēlā) - puisis apņēmies kļūt par Latvijas respektētāko mūzikas kritiķi. Viņš sola būt daudz profesionālāks par saviem amata brāļiem, jo pats ir ļoti izglītots un atzīts mākslinieks.

Kļaviņš būšot profesionālāks par Rudaku

"Nejauši izlasīju rakstu, kurā Latvijā slavens mūzikas kritiķis Uldis Rudaks izsakās par jaunajiem māksliniekiem un viņu radīto mākslu, dziesmu nosaucot par sūdu un vēl pie tam izņirgājoties par tās autora uzvārdu. Tajā brīdī es sapratu to, ka es varētu būt ļoti spēcīgs un kolorīts mūzikas  kritiķis," sarunā ar DELFI Izklaide savu jauno aicinājumu komentē Kļaviņš.

Jaunais pianists un komponists uzsver, ka ir virkne lielumu, kas padara viņu pārāku par jau minēto Rudaku.

"Pirmkārt, atšķirībā no Ulda es esmu mācījies mūziku un tās analīzi, pats rakstu mūziku, pārvaldu instrumentus, aizraujos ar aranžēšanu, turklāt pēdējā laikā es klausos dažādu stilu mūziku un analizēju, kāpēc tieši šī mūzika ir pasaules hits un kāpēc kāda cita dziesma nav hits! Es neesmu ieciklējies uz vienu mūzikas stilu, klausos ļoti krasi atšķirīgu mūziku.

Mani vismīļākie komponisti ir Raimonds Pauls, Dons, Eminems, Skrilex, Nickie Minage, Lil Wayne, Ferencs Lists un citi," plašo interešu loku atklāj Kļaviņš. Viņam par mūziku allaž būs ko teikt - gan pozitīvais, gan negatīvais.

"Atšķirībā no Rudaka es neteikšu, ka dziesma ir mēsls, bet gan izteikšos, lietojot mūzikā pieņemtus terminus, protams, ar retiem izņēmumiem - ja dziesma patiešām būs mēsls, tad tur nekādi mūzikas termini nepalīdzēs," savas priekšrocības uzsver jaunais mūzikas eksperts.

Raimonds Pauls mūsdienās nebūtu nekas

Kā savu galveno priekšrocību, kāpēc viņš varētu kļūt par spilgtāko mūzikas kritiķi Latvijā, Kļaviņš min savu muzikālo uzskatu neatkarību.

"Piemēram, cik bieži jūs esat lasījuši, ka kāds kritizē Raimonda Paula daiļradi, Guntara Rača tekstus vai Zigmāra Liepiņa mākslu? Lielākā daļa Latvijas mūziķu, kā arī kritiķu un pārējo šīs sfēras darboņu ļoti piedomā pie tā, kuru drīkst aizskart un kuru nedrīkst, savukārt man ir pilnīgi vienalga.

Ja man Rača teksts liksies pilnīgi salmi, tad es to tā arī pasniegšu; ja Paula jeb Liepiņa mūzika tik tiešām nebūs laba, tad piedodiet, godātie, bet es to tā arī uzrakstīšu, protams, argumentējot, kāpēc es tā uzskatu," savu neatkarīgo nostāju skaidro Kļaviņš.

Viņam ir savs sakāmais arī jau minētajiem mūzikas dižgariem, piemēram tam pašam Paulam, kurš, iespējams, jūtas pārāks par jauno ekspertu. "Jūs man aizrādāt: Ivar Kļaviņ, sasniedz vispirms mūsu līmeni un tad atļaujies kritizēt?

Es varu iebilst - ja jūs, augsti godātie kungi, sāktu savu mūziķa darbību mūsdienās, kad nav vairs kā padomju laikos, kad bija viens Raimonds Pauls, un jums būtu jāsaskaras ar simts šobrīd aktīvām grupām, kas cenšas izlauzties, rakstot savu orģinālmūziku, kā arī jums būtu jāsacenšas ar internetu, tad, būsim reāli, jūs būtu NEKAS," skarbs savos vērtējumos ir Kļaviņš.

Kā pierādījumu sevis teiktajam viņš min Paula pēdējās dziesmas, kuras reti kāds atceras. "Lūk, vīrs ar dižu vārdu mūzikā izlaiž vairākas orģināldziesmas. Kopā ar grupu Limonāde, Skuteli, Andri Ērgli, dziesma par rozā brillēm un citi jaunie hiti, kuri nedēļu pēc iznākšanas kaut kur Latvijas Radio 2 paskanēja, tur arī palika un nu jau ir  vēsture, kuru retais tik atceras," par Paula vēlīno daiļradi spriež jaunais eksperts. 

"Tāpēc atļaušos jums palūgt  pārāk ar jauno mūziķu kritizēšanu neaizrauties, ļaujiet, lūdzu, to turpmāk darīt man," Paulam un citiem teic Kļaviņš.

Račs ar Puzikovu airē cauru laivu

Ar dažādās mūzikas sfērās izglītota kritiķa aci Ivars centīsies izvērtēt to, kuriem mūziķiem, pēc viņa domām, būtu vieta uz Latvijas mūzikas skatuves, bet kuriem - nē.

"Manuprāt, ir netaisnīgi, ka pajūk tāda grupa kā Maijas Marvellous vai Latvijā popularitāti nespēj gūt grupa Pieneņu vīns, kurā spēlē visaugstākās klases mūziķi, izglītoti un ekstra talantīgi. Tajā pašā laikā kaut kādas Jātnieku ļāļas tiek īpaši reklamētas un bīdītas.

Viņi paši tur nekādu darbu neiegulda, drīzāk cenšas saturēt kopā savu grupu, kas nu jau kādu laiku lēnām jūk ārā. Jātnieki pamazām plūst pa televīzijas mākslīgi radīto straumi ar Rača kungu priekšgalā, jo tieši viņš, manuprāt, ir tas, kurš visspēcīgāk airē šo cauro laivu.

Iepriekšējā laiva ar nosaukumu Nikolajs Puzikovs nu jau ir vēsture, kā nekā - vecā Okarte," par Latvijas mūzikas tradīcijām spriež Kļaviņš.

Reiniku un Ellu ārzemēs neviens nezinot

Tomēr par spīti visam iepriekš izteiktajam, Kļaviņš ir pārliecināts, ka latviešu mūzika ir ļoti augstā līmenī un latviešu popmūzikas komponisti ir ļoti spēcīgi.

"Kāpēc latviešu mūzika nav tā īsti izgājusi pasaulē? Iemesls ir pavisam vienkāršs - ja krievs vai anglis Latvijā dziedās latviešu dziesmu tīrā latviešu valodā, lai cik labi viņš būtu sagatavojis šo dziesmu, akcents būs manāms, un automātiski tas nekam neder.

Tā ir arī pasaulē. Amerikāņi necieš iebraucējus, tāpat arī skoti, angļi, krievi un pārējie. Es uzskatu, ka šis arī ir iemesls, kāpēc latvieši tā īsti nav tikuši pasaulē ar savu mūziku," uzskata viedais eksperts.

Viņam šajā sakarā ir savs sakāmais arī par tādu mākslinieku kā Laura Reinika un Elīnas Fūrmanes je Ellas "it kā panākumiem" ārzemēs.

"Piemēram, Reinika hits Es skrienu. Jau kādu laiku atpakaļ mūsu sabiedrība tika informēta par to, ka Reinika hits nu jau skan visās Baltijas valstīs un ir Eiropas topos. Teikšu godīgi, šeit, Lielbritānijā, tādu Reiniku ar savu "skrejamo gabalu" neviens nezina, tāpat kā Ellu un pārējos, kuri  it kā esot ievēroti pasaulē," par mūsu mākslinieku mistisko pasaules slavu analītiski nosmīn mūzikas eksperts.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!