"Brīvajos vakaros, kad domas labi raisās, nosēžos pie ezera krasta uz laipiņas un ļauju vaļu fantāzijai. Atrodos skaistajā Šveicē, Tičino kantona Lugano pilsētā. Man apkārt ir neskaitāmi daudz iedvesmas avotu.
Izrādās, ka atrodos tajā pašā pilsētā un vietā, uz kurieni 1905. gadā Rainis kopā ar Aspaziju bija spiesti emigrēt, baidoties no jaunām vajāšanām. Uzzināju, ka, skatoties uz to pašu kalnu, kurš ir tieši man pretī, Rainis sarakstīja lugu Zelta zirgs.
1920. gadā Rainis kopā ar Aspaziju atgriezās Latvijā, bet prombūtnes laikā viņš sarakstīja tādas lugas kā Indulis un Ārija, Spēlēju, dancoju, Jāzeps un viņa brāļi un vēl citas," sarunā ar DELFI Izklaide jūsmīgi par savu jauno iedvesmu stāsta dziedātāja.
Viņa atzīst, ka saprot Raini un Aspaziju un nebrīnās par to, ka Raiņa lugas bijušas par ilgām un attālumu starp cilvēkiem un dzimteni, jo pašu svešumā pārņēmušas līdzīgas sajūtas. "Zinu, ka nevar salīdzināt vairākus gadus ar pāris nodzīvotiem mēnešiem prombūtnē, bet arī man reizēm uznāk ilgas, un savās dzejas rindās iekļauju kādu sērīgu noskaņu," spriež Sandija.
Par savu lielo mērķi viņa izvirzījusi dzejoļu grāmatas izdošanu, ko gatavojas realizēt uzreiz, kā atgriezīsies Latvijā. "Vēlos atrast sponsorus, kuri būtu ieinteresēti šī sapņa realizēšanā, taču nevēlos arī steigties. Man vēl ir laiks atrast jaunus iedvesmas objektus, lai varētu priecēt lasītājus ar slēptākajām sajūtām, ko esmu izdzīvojusi ik dienas.
Es plānoju grāmatu veidot pilnu prieka un mīlestības par katru lietu, pieskārienu vai aromātu, vēlos radīt varavīksni, likt lasītājam sajust pilnu emociju gammu, no smiekliem līdz asarām. Man apkārt virmo ziedoša vasara, smaidīgi cilvēki, pārdesmit kalni un nieka metra attālumā atrodas ezers.
Esmu pateicīga Dievam, ka man ir dota iespēja savu redzēto aprakstīt sajūtās un nodot tās nākamajām paaudzēm," jūsmo Sandija. DELFI Izklaide piedāvā ielūkoties pirmajos Sandijas dzejoļos, kas tapuši Šveicē.
Negaidot
Tā negaidot
Vienā sekundē
Necerot notvert krītošu lāsi
Neticot, ka atnāks sen gaidītais
Varavīksnes lietus
Svētdienas pievakarē
Tumšākajā pilsētas nostūrī
Vecpilsēta nolūkojās uz mūsu gaitām
Laternas stāvēja klusu
Nevēlēdamās iztraucēt
Kautrīgi vaibsti
Kaut kas no pamatskolas naivuma ielavījās
Hipnotizējošais skaties pazudināja apkārtējos
Pat tavs pulkstens uz brīdi nezināja uz kuri pusi iet
Aizcirtās elpa itkā pēkšņi trūktu gaiss
Divas bailīgas rokas beidzot satvērās
Viss iespējams kļuva
Kā mirklis vai mūžība
Tu paskrēji kā krāšņa vasara
Tagad tik rokās dzeltenas lapas
Un rudenīgs vējš
Ieelpo dzīvi
savus vakarus neziedojam nelegālībām
bet brīvajos brīžos sēžam uz tās vecās laipiņas
un skaitam viļņus
ezers tik dziļš kā mūsu pasaules
bet tā atspulgs man stāsta par tevi
bez vārdiem sarunājamies abi
mūs netraucē satiksme
tikai tie kalni
kuri pazīst mani no rīta līdz vakaram
veroties viņu bezgalīgajās smailēs
viņš turpina sēdēt man blakus
es zinu viņu no galvas
un viņš mani vēl vairāk
cik labi tā vienkārši sajust
klusums ir skaļāks par troksni
iemīlēt katru kalnu
vienalga cik gadus tas prasīs
lai vilcieni steidzas
biznesmeņi kavē
neaptverams skaistums dots par baltu velti
es Tev parādīšu pasauli
bet viņa par Tevi jau nojauš
katru rītu pamostos ieskauta smaidā
atveru logu un ieelpoju gaisu
kurš smaržo pēc dzīves
man pietiek ar vēja brāzmām, sauli kas glāsta
un bez vārdiem īstu mīlestību stāsta
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
