Sarūpējusi ciema kukuli, Magone mātes mājā iegriezīsies kopā ar dēlu un mudinās Raimondu iegādātās dāvanas ienest vecmāmiņai, cerot, ka vecās sievietes sirds pret mazdēlu būs laipnāka. "Tizla sajūta, stāvot pie sava vecā nama durvīm. It kā gribētos, tā kā nedrīkst – ko lai dara? Es arī nesaprotu, ko man tagad darīt – iet vai neiet? Ka nedabūju ar sūda tupeli pa galvu," pauž Magone.
Taču Magones mātes sirds neatsils ne pret ilgi nesatikto meitu, ne mazdēlu – sākotnēji pieņēmusi Raimonda dāvātās veltes, pēcāk māte tās iznesīs no mājas un atdos Magonei, vien nosakot: "Es nemaz nepriecājos – še, ņem bērniem. Man nevajag, esmu paēdusi".
Neredzot galu nesaskaņām, Šutovu ģimene lūkojās pēc jaunas mājvietas - teica ardievas Priekulei un pārvācās uz Magones dzimto pusi - Gulbeni. "Es meklēju sev jaunas mājas. Un nu pēc sludinājuma esam atraduši sev piemērotu variantu gan izskata, gan materiālā izteiksmē," savulaik klāstīja Magone. Turklāt Magone ar vīru no darba nebaidās – viņus nebiedēja nedz ar zāli aizaugušais pagalms, nedz mājas iekštelpas, kas prasās remonta. "Mums svarīgi, ka ir pamati, ka māja ir kā stabils fundaments," savas prasības reiz raksturoja Magone.
Kopš Šutovu ģimenes pārcelšanās uz jaunām mājām, nesaskaņas ar Magones māti tā arī nav atrisinātas un vecmāmiņa ilgu laiku nav satiksi nedz meitu, nedz mazbērnus. Vēl vairāk - mazmeitiņu Magnoliju Latviju viņa nav redzējusi vispār.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
