Sporta deju izpildītājs un pasniedzējs Valdis Škutāns šo gadu iesācis veiksmīgi, izcīnot trešo vietu Pasaules kausa sacensībās standartdejās profesionāļiem. Viņu pazīstam arī kā šova Latvijas princese vadītāju un šova Dejo ar zvaigzni dalībnieku. Škutāna otrās mājas ir lidosta, kur viņu var sastapt aptuveni divreiz nedēļā un kur viņš pazīst teju katru check-in darbinieci. Trīs gadu laikā nolidoti vidēji 330 tūkstoši jūdžu.
Škutānam nav raksturīgi darīt kaut ko naudas dēļ, jo tad to uztver kā piespiešanos. Viņš nespētu strādāt fiksētu darba laiku, un viņam nav vajadzīgs priekšnieks. Paralēli dejošanai Škutāns ļoti vēlas atvērt restorānu.
Ar Valdi runājos brīdī, kad viņš uz pāris dienām ir Latvijā. Tikko viņš atgriezies no Londonas, bet pēc pāris dienām brauks uz Krieviju. Pie viņa ieņemtā galdiņa picērijā es nomainu Aleksandru Kurusovu, ar kuru dejotājam bija tikšanās pirms manis.
Kādas ir tavas prioritātes šajā gadā?
Šogad mana prioritāte numur viens noteikti būs sports un mana karjera. Es esmu atpakaļ profesionālajā sportā. Kad tad vēl man sevi pierādīt, ja ne tagad savos īstajos spēka gados? Man teorētiski viss ir kārtībā gan pārī, gan ar partneršipu, gan ar sponsorēšanu un visu pārējo, no manis tiek prasīti tikai labi rezultāti un adekvāta attieksme pret treniņiem.
Ko tu darīji Anglijā pagājušonedēļ?
Anglijā mēs ar partneri Olgu [Bļinovu] bijām mācīties pie vietējiem angļu pasniedzējiem.
Vai nav dīvaini tev kā latvietim pārstāvēt Krieviju profesionālajās dejās?
No paša sākuma tas ir baigi jocīgi, kad jāstāv uz pjedestāla un jāklausās Krievijas himna, bet tad... Es vienmēr esmu to uztvēris kā biznesu. Es nekad neesmu uztvēris un neuztveršu sevi kā krievu, es vienmēr esmu un palikšu latvietis.
Vai līdzcilvēki tev nepārmet, ka nepārstāvi mūsu valsti?
Šeit ir divi aspekti: pirmais - kādi cilvēki man to pārmet? Tie, kas dzīvē neko nav sasnieguši, tie, kam vienkārši skauž? Otrs: pārmet tādi cilvēki, kuriem svarīgs tieši nacionālais jautājums - kāpēc tu tagad pārstāvi citu valsti, kāpēc nepārstāvi Latviju?
Ja man kāds Latvijā būtu gatavs sniegt tik lielu finansiālu atbalstu, kā man sniedz Krievija, es, protams, viennozīmīgi pārstāvētu Latviju, tad nebūtu divu dažādu domu, bet šajā jautājumā - tā ir mana karjera, mana pašizaugsme - šajā gadījumā par Krievijas līdzekļiem. Tas ir bizness. Tikai un vienīgi. Es ceļu savu kvalifikāciju. Man tās ir zināšanas, man tas ir vārds. Galu galā valsts pārstāvniecība ir viens, bet vārds ir otrs, jo vēlāk, kad es beigšu dejot, tas jau nebūs tik svarīgi, kādu valsti es visu laiku esmu pārstāvējis, bet, ko es kā cilvēks, kā personība būšu sasniedzis visas savas dzīves laikā. Ja man piezvanītu no Kazahstānas un piedāvātu vēl lielāku finansējumu, es noteikti izskatītu arī iespēju pārstāvēt Kazahstānu. Šajā ziņā es esmu ļoti fleksibls. Lai gan atzīstu, ka dziļi sirdī esmu ļoti liels nacionālists, bet saviem principiem reizēm varu pārkāpt pāri mērķa labad.
Kas šobrīd notiek ar tavu un Lauras [Kosītes] kopīgo biznesu - deju studiju?
Tagad, šajā gadā, Laura ir bišķīt pagājusi malā no dejām, tāpēc mēs deju nodarbības vadīsim kopā ar Aleksandru Kurusovu. Sākot ar februāra mēnesi, mēs ar Aleksandru sāksim strādāt kopā.
Tu apmāci cilvēkus arī dejot kāzu valsi. Vai pašam, to darot, nerodas vēlme apprecēties?
Iepriekšējā vasarā mēs ar Lauru mūsu studijā vidēji apmācījām 180 kāzu pārus. Jocīgi ir tas, ka tad, kad tuvāk iepazīstos ar tiem cilvēkiem, kas nāk pie manis dejot, viņi visi saka: "Škutān, nu kā tad šitā ir sanācis, ka tu principā esi viens no galvenajiem cilvēkiem, kas rūpējas par tām kāzām un tā tālāk, bet tu pats esi vecpuisis?" Bet laikam es piederu pie tās modernās pasaules, pie jaunās paaudzes, kas uzskata, ka cilvēki, ja viņi grib būt kopā, tad tas nav obligāti jāapzīmogo ar gredzeniem un vēl nezin ko. Ja man ir interesanti, es ar to cilvēku vienkārši gribu dzīvot kopā visu laiku.
Starp citu, pēdējā laika tendence ir tāda, ka ļoti daudzi cilvēki precas jau pēc bērniem. Viņi, piemēram, ir nodzīvojuši piecus, sešus, septiņus, astoņus gadus kopā, un tad, kad viņiem ir jau paaugušies bērni, viņi precas.
Vai tu patlaban esi brīvs vīrietis?
Es esmu brīvs vīrietis tikai tā iemesla dēļ, ka man visu laiku sanāk braukāt uz ārzemēm, es nevaru nodibināt normālas, stabilas attiecības. Starp citu, man ļoti patika tā filma... Kā tur bija? Vikija Kristīna Barselonā (Vudija Allena filma Vikija Kristīna Barselona. - Red. piez.)? Man liekas, es esmu vairāk tāda tipa vīrietis, kā tas aktieris. Tas, kurš pat varētu...
Ar divām sievietēm dzīvot?
Mierīgi. Man liekas, ja vīrietis var parūpēties par abām sievietēm un veltīt viņām pietiekami daudz uzmanības un tā tālāk, un, pats galvenais, ja tas apmierina pilnīgi visus, tad nav problēmu. Es, protams, smejos un nekādā gadījumā nepropagandēju "zviedru ģimeni", man vienkārši patika tā filma, patika tā attieksme.
Vai tev nešķiet, ka sievietes nāk uz deju kursiem tikai tevis dēļ?
Es domāju, ka ir ļoti daudz tādu cilvēku. Esmu ievērojis, ka cilvēki nenāk tik daudz pie manis iemācīties dejot, kā tieši iepazīties. Interesanti arī tas, ka viss pēdējā laika mans paziņu loks un jau pat daži draugi ir izveidojies tieši deju nodarbībās, jo man fiziski nav laika, piemēram, iet uz kaut kādiem tusiņiem vai tamlīdzīgi. Principā vienīgais veids, kā ar mani var iepazīties vai kā es iepazīstos, ir atnākt pie manis uz nodarbībām.
Kuru profesiju pārstāvjus visgrūtāk ir apmācīt dejot?
Jāatzīst, ka dejotprasme, dejas apguve, lielā mērā ir atkarīga arī no tavas akadēmiskās izglītības. Ja mēs iedomājamies divus cilvēkus, piemēram, bakalauru, kurš strādā bankā un cilvēku ar vidējo izglītību, kas ir apsargs. Cilvēkam, kurš strādā par apsargu, skaitliski vajadzēs vairāk stundu, lai apgūtu valsti. Tas varbūt ir skaļš izteikums, bet tā ir taisnība. Tas galvenokārt izskaidrojams ar to, ka, ja tev ir akadēmiski spēcīga izglītība, tas nozīmē, ka tu esi iemācījies sistematizēt informāciju, kā tu to uztver - tātad, tu māki mācīties; ja tev nav šīs te sistēmas, kā uztver informāciju, tad, protams, tas process notiek daudz lēnāk. Tas gan nekādā gadījumā nav apvainojums nevienam.
Vai tev no princeššova laikiem nevelkas līdzi prinča slava?
Nē, es uz to skatos kā pagātni. Reizēm, kad mani kāds tā sāk saukt, uztveru to kā lamuvārdu. Es piedalījos tajā šovā, tā bija mana brīva izvēle, tas bija tāds laiks un viss. Bet es noteikti nedzīvoju vairs tajā laikā, esmu jau sen no tā visa projām, ārā. Piemēram, man vakar zvanīja Katrīna [Puriņa], viņa tagad kā princese ļoti aktīvi darbojas labdarības lauciņā, un viņa man, piemēram, lūdza, vai es negribētu piedalīties piektdien labdarības pasākumā, braucot uz Liepājas bērnunamu kopā ar viņu. Tur brauktu arī Madara Grīnberga, tur brauktu arī Andris Kivičs un tā tālāk. Mēs ik pa laikam sazvanāmies, Madara man ir laba draudzene. Nav tā, ka tiekoties mēs runātu par šovu. Zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas bijuši realitātes šovos un kuri joprojām tajos dzīvo. Viņiem nav tā realitātes apziņa, ka tā visa ir pagātne, ka vajag domāt par jauniem medību laukiem un virzīties uz priekšu.
Foto: Valda Škutāna personīgais arhīvs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
