Andris Bērziņš: Mīlas dēku nevar pamest pusratā  (1)

Populārajā seriālā UgunsGrēks atveidojat bargu vīra tēvu. Vai arī reālajā dzīvē savai meitai - Nacionālā teātra aktrisei Marijai Bērziņai - esat stingrs sievas tēvs, kas ar aizdomām vēro meitas draugu?

Ir strikti jānodala cilvēks seriālā, filmā vai mākslā no tā, kāds viņš ir dzīvē. Nu parasti vienmēr ir pilnīgi otrādi. Tas, ka seriālā tāds Bērziņš bija vajadzīgs, lai pabakstītu (Sāk rūkt. - Red. piez.) to skudru pūzni. Nē, nu tas tā - pa jokam.

Kāpēc gan pa jokam? Jūsu atveidotais Jagudina kungs tiešām seriālā ienes pa kādam skandālam, kā arī skaļākai un asākai vārdu pārmaiņai...

Nē, nē, bet tā tas ir. Tas ir sarežģīti noturēt seriālā asumu. Seriālu ķīmiķo sievietes, nu, tā ir sagadījies, ka pie šprices visas ir sievietes. Kā viņas spriedīs, tā ar' būs. Tur nu man nav teikšanas, bet, ja viņu mākslinieciskajā lidošanā es vēl būšu vajadzīgs, tad - lūdzu! Kad es paskatos to seriālu Hameleonu rotaļas, es nesaprotu, ko cilvēki tur skatās? Es nesaproootu? Vāvuļo. Stundām vāvuļo.

Vāvuļo jau vairākus gadus.

Ārprāts, bet kas attiecas uz manu bērnu Mariju, tur viss ir otrādi. Bērns to zina un izmanto. Nē, nu tas vairāk bija, kad Marija bija mazāka. Nē, nu, tu saproti, ka pret meitām visi tēvi ir vāji. Un izpilda visas kaprīzes. Nekad neesmu bijis stingrs tēvs. Pret meitu tas ir īpašais tēvu vājums.

Kā sadzīvojat ar meitas Marijas dzīvesdraugu - uzņēmēju Artūru Zunduru?

Man viņš patīk, jo viņā apkopojas divas interesantas lietas. Pirmkārt, viņš ir "vēja brālis", jo brauc ar močiem. Tiesa gan, tagad ir pārdevis savu moci, bet tas tā. Mani gan nav izvizinājis, jo es no tā atturos. Pietiekami daudz savā dzīvē esmu žāvies ar mašīnām, kur tad vēl ar močiem. Manos gados ir jādomā, ka kauli vairs tik labi nelīp kopā. Otrkārt, viņš ir reāls informēts cilvēks, kas labi orientējas informātikas pasaulē un mūsdienu tehnoloģijās. Viņš vispār normāli orientējas dzīvē.

Jagudinam seriālā UgunsGrēks veidojas jauna mīlas dēka ar konkurenta Vadima bijušo sirdsdraudzeni.

Jā, jā, jā. Mierīgi. Vīrietim ir baigais bonuss, ja viņš atkantē sievieti, it sevišķi savam kompanjonam. Es jau paģērēju, ka mīlas dēku nevar pamest pusratā. Ja esmu mājās, tad jau arī pats paskatos seriālu. Reizēm jau arī netieku, jo man ir teātrī mēģinājumi.

Tagad dižķibeles laikā seriālā ir sižets, kurā drošu sirdi baseinā iemetat portatīvo datoru, žēl nebija, ka tas vairs nestrādās?

Vispār tas ir noslēpums. Butaforija gan tā nebija. Tas bija īsts dators, ar kuru bija noticis nelaimes gadījums. Tas laikam bija nožāvies, un tehniķi bija sapratuši, ka, atjaunot datoru ir dārgāk nekā nopirkt jaunu. Amerikāņi var dauzīt simtiem mašīnu savās filmās, bet mēs to nevaram.

24. septembrī Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera režisētajai Reja Kūnija komēdijai Ja mana sieva to uzzinās... ir pirmizrāde.

Situāciju komēdija, kas prasa ļoti daudz spēka. Es zināju, ka viegli nebūs. Atzīšos, ka latviešiem spēlēt komēdijas ir daudz sarežģītāk nekā nopietnus psiholoģiskus, dramatiskus darbus.  Personāži izrādē ir raibi. Saproti, teātris atšķiras no visām citām mākslām, protams, izņemot kora mākslu, ar to, ka teātris ir kolektīvs pasākums. Tikko tajā mehānismā kaut kas nobirst, tā saiet čupā viss mehānisms. Viens cilvēks neko nevar. Liepiņa laiki ir pagājuši, kaut gan tas arī viss ir bla, bla.

Teātra sezona jau pilnībā saplānota un darba netrūkst?

Jā, tūlīt pēc tam, kad 24. septembrī nodosim šo pirmizrādi, jau sākas nākošie mēģinājumi.
Rudeņos es dzīvoju Slīteres rezervātā un mani sēnes tur gaida. Kādus trīs kurvīšus ar gailenēm jau esmu paguvis salasīt. Vienu daļu apēdām, pārējās sēnes saliku saldētavā. Taču tas bija tā: aizbraucu, skriešus pa mežu un atpakaļ. Tas ir sviests.

Tagad ir pats īstākais sēņu laiks. Iedomājies, tūlīt nāks bekas, tad rudmieses, tad mahoviki un sviesta bekas. Johaidī! Nu, tur jau tie sūdi, ka es nepagūšu sēnēs aizbraukt. Tāpēc jau es te grūtsirdīgi pūšu. Ja man gads ir pagājis bez sēņošanas, tad faktiski tas gads ir pazudis.

Foto: F64 un Ingrīda Punka.