Rita Lasmane: Brēc tie, kuri ir nelaimīgi

Droši vien jūs nav iespējams nodēvēt kādos vārdos, kas nav saistīti ar seksu, jo jūsu darba gaitas ir cieši saistītas ar sarunām un publikācijām par un ap šo tēmu? Kā tas viss sākās, kā tikāt pie tādas, kā pati sakāt, palamas?

Nav jau tā, ka es no bērnības būtu tiekusies kļūt par attiecību eksperti vai "seksperti", kā es smejoties pati sevi saucu. Mana pirmā seksuālā pieredze ir saistīta ar manu pirmo vīru. Mēs viens otru ļoti mīlējām, taču toreiz es galīgi nedomāju, ka kādreiz būšu "seksperte". Es nekad neesmu sevi uzskatījusi par etalonu, es vienkārši esmu ziņkārīga.

Kas ir tās atklāsmes, kas jums nākušas līdzi pa dzīvi kopš bērnības?

Pirmā un galvenā droši vien ir  - nesamīt skudriņu. Vēlāk gan tā transformējusies plašākā jēdzienā - nedarīt otram pāri, vismaz apzināti.

Pavisam nesen seksperte Rita Lasmane ir kļuvusi par maza puikas vecmāmiņu. Kā vecmāmiņas statuss jūs ietekmējis?

Mazajam jau ir divi mēneši. Kad viņš piedzima, sākumā kā divu nu jau pieaugušu meitu mamma es ļoti brīnījos par mazu puisīti, bet viņš ir ļoti jauks. Dažreiz gan paraud, bet es, viņu auklējot, panikā nekrītu. Jaukākais ir tas, ka viņš ir nesen sācis apzināti smaidīt.

Jūs divreiz esat gājusi cauri brīnišķīgam, bet arī smagam pasākumam - kļūšanai par mammu. Kāda ir jūsu dzemdību pieredze?

Pirmie bērni jau parasti viegli nedzimst, turklāt toreiz man nebija nekādu zināšanu. Pirmā meita piedzima uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Tagad sievietes par dzemdībām zina daudz vairāk, tomēr, neraugoties uz neziņu, dzemdības uztvēru dabīgi, turklāt pēc grūtām dzemdībām sievietei tiek dotas tādas eiforijas sajūtas... Bet ieciklēšanās uz sāpēm - to es nesaprotu, jo dzemdību sāpes diezgan ātri aizmirstas.

Ar otro meitu jau bija vieglāk. Iespējams, tādēļ, ka bija laba vecmāte. Starp citu arī meitai pirmās dzemdības bija līdzīgas manām pirmajām. Tādēļ es tagad varu teikt - ja kāda meitene domā, kādas būs viņas dzemdības, lai pajautā savai mammai.

Vai tagad, kad esat vecmāmiņa, ir mainījušies jūsu priekšstati par bērnu audzināšanu?

Vienmēr esmu uzskatījusi, arī ar savām meitām, ka viss būtībā notiek tā - re, te ir mans bērns! Protams, es viņu mīlu un, protams, man jātiek ar viņu galā. Kad auga manas meitas, viņām nebija viegli. Es gāju prom no pirmā vīra, kad vecākajai meitai Gundegai bija astoņi, bet jaunākajai - Agnesei - bija četri gadi. Šķiršanās, protams, ir nopietns pārbaudījums arī bērniem. Piemēram, ja tēvs satiek citu sievieti, bērniem jābūt apriori pārliecinātiem, ka vecāki viņu mīl.

Es, piemēram, nekad neesmu liegusi bērniem satikt tēti, bet šķiršanās, protams, traumē. Esmu meitām teikusi, ka gadījumā, ja viņas vēlas, viņas var padzīvot vai reizēm, piemēram, brīvdienās palikt pie tēta.

Vienā tādā reizē pirmā vīra kaimiņienes jau bija paspējušas izdomāt, ka esmu pametusi savus bērnus. Domāju, ka šķiršanās ir īpaši traumējoša tad, ja vēl vecvecāki ir iesaistīti un stāsta bērniem, cik drausmīga ir situācija, kurā bērns atrodas.  

Jūs desmit gadus pavadījāt kopā ar pirmo vīru, laulībā piedzima divas meitas. Kādēļ šķīrāties?

Domāju, ka tagad ir pagājis pietiekami ilgs laiks un varu to pateikt - no pirmā vīra šķīros daļēji tāpēc, ka satiku savu otro vīru, turklāt arī jūtu bioķīmija ar manu pirmo vīru bija beigusies. Es toreiz noteikti zināju, ka man to vajag, lai varu stabili justies. Es psiholoģisko komfortu novērtēju daudz augstāk par materiālajām vērtībām. Tomēr es nenožēloju ar pirmo vīru pavadīto laiku.

Varbūt jums kā pieredzējušai sekspertei, kura izaudzinājusi divas meitas un kļuvusi par vecmāmiņu, ir kāda recepte diviem cilvēkiem, kuru attiecības vēl ir pumpurā?

Visi konflikti attiecību sākumā ir jāizrunā, jo attiecības var būt veiksmīgas tikai tad, ja abi tajās jūtas komfortabli. Nav jau tādas receptes, jo tad, kad satiekas divi cilvēki, satiekas divas pasaules. Katram ir savas ģimenes tradīcijas.

Pati vairāk esmu dzirdējusi vīriešu stāstus par attiecībām - par to, kas ir izdevies un arī neizdevies, bet sievietes parasti visu izrunā ar draudzenēm. Tomēr, ja vīrietis meklē palīdzību, tas nozīmē, ka viņš spēj objektīvi spriest un saprot, ka nepieciešama palīdzība. Tomēr vienmēr būs arī tādi, kuri pat tad, kad ir ļoti slikti, izeju nemeklēs.

Vai tie, kuriem ir veiksmīga pieredze attiecībās, to mēdz atklāt?

Cilvēki ir tik dažādi! Laimīgie jau nestāsta, kādēļ ir laimīgi. Brēc tie, kuri ir nelaimīgi. Ja mūsdienas salīdzina ar, piemēram, XIX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad vairāk sāka pētīt un runāt par laulības dzīves psiholoģiskajiem aspektiem, varu teikt, ka toreiz mīlestības bija maz - cilvēki lielākoties precējās, jo tā vajadzēja, dzemdēja bērnus, jo tā vajadzēja. Savukārt mūsdienās situācija ir krasi atšķirīga - mūsdienās neviens nerunā par laulībām bez mīlestības.

Kādā intervijā pirms vairākiem gadiem atzināt, ka esat novērojusi sevī dažas feministiskas iezīmes. Kā ir šobrīd - vai tās ir pastiprinājušās vai arī sāk izzust?

Es tomēr uzskatu, ka sievietēm ir savas tiesības un vīriešiem - savas. Un papildus tām ir kopējās - visu cilvēku tiesības. Piemēram, tiesības balsot. Vēlēšanās piedalās gan vīrieši, gan sievietes, bet ievēlētie pārstāv abu dzimumu intereses.

Uzskatu, ka abu dzimumu tiesības ir vairoties, gribēt bērnus. Vīrietim ir tiesības saprast, ka vīrietis ir vīrietis, bet sievietei - ka sieviete ir sieviete. Domāju, ka sievietei vīrietim nevajadzētu uztiept savu pasaules izpratni, kas, manuprāt, ir krietni atšķirīga. Tomēr nav jau arī tā, ka vīrietim mēteli klāt pienesu...

Kas ir sliktākais, ko cilvēks var nodarīt cilvēkam, ja runa ir par divu cilvēku intīmām attiecībām?

Vispār jau cilvēks var izturēt tik daudz. Lielisks piemērs kristietībā ir Jēzus Kristus. Es droši vien nevaru nosaukt vienu lietu, kas ir sliktākais, ko var izdarīt otram, jo uzskatu, ka nav tādas lietas, ko nevar piedot - viss jau ar laiku pārsāpēs. Pārfrāzējot slaveno teicienu: viss, kas ar mums notiek, mūs padara stiprākus.

Kas dažiem ir normāls, citam šķiet nepieņemams un pat perverss. Kas, jūsuprāt, ir perverss?

Vispār jau zinātnieki jēdzienu "perverss" vairs nelieto, tas ir aizstāts ar jēdzienu "citāda seksualitāte". Es domāju, ka perversi ir apzināti darīt pāri otram, ja otrs to noteikti nevēlas un, protams, pedofilija ir perversa, jo bērns nemaz neapzinās, ko grib.

Manuprāt, pieaugušo starpā ir pieņemamas daudzas lietas, tomēr perversi ir arī tas, ja notiek manipulācija ar seksu, vienalga kurš - vīrietis vai sieviete - to dara. Piemēram, vīrietis strādā un pelna naudu, bet sieviete rūpējas par kārtību mājās, audzina bērnus. Vīrietis atnāk no darba, vēlas, lai vakariņas ir pasniegtas, bet gultā sievai jākļūst par prostitūtu. Kad vīrietis šādi rīkojas, tā ir manipulācija ar seksu.

Un kā ir ar tām, kuras dzemdē bērnus, lai saglabātu irstošas attiecības?

100% aplami jau tas nav! Dažreiz pēc bērna piedzimšanas attiecības tiešām uzlabojas - tā vajadzētu būt normāliem cilvēkiem, jo tad, kad piedzimst bērns, paaugstinās cilvēku pieķeršanās līmenis. Tomēr neviens nezina, vai tas tiešām notiks. Turklāt, ja pāris nav saderīgs, tad labāk tomēr to bērnu nedabūt, jo visam pamatā ir sadarbošanās - tā ir  jebkuru attiecību pamatā, un ar lielu kaisli vien nav pietiekami, lai attiecības būtu izdevušās.

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos visai bieži tiek atspoguļoti stāsti par ļoti jaunām meitenēm, kuras dzemdējušas mazuļus. Dažas no bērniem uzreiz pēc dzemdībām grib tikt vaļā. Arī jūs savulaik bijāt ļoti jauna mamma, varbūt jums ir kāds padoms jaunām meitenēm, kas nokļuvušas šādā situācijā?

Pirmkārt, bērni jau no mazotnes ir jāizglīto dzimumaudzināšanā. Arī skolās tā būtu nepieciešama, lai nemācās no pornogrāfijas saitiem. Nepilngadīgas meitenes uzsāk dzimumdzīvi lielākoties tādēļ, ka nav no vecākiem saņēmušas pietiekamu mīļuma devu. Arī tīņiem vajag pieskārienus, bet gadījumos, kad viņi nesaņem pietiekamu mīlestību no vecākiem, netiek noglāstīti un samīļoti, viņi mīlestību meklē vienaudžu vidū un tad... Jā, tad notiek, tā kā notiek, un tā rezultātā dzimst bērni.

Uzskatu, ja ķermenis ir spējis augli izaudzināt un iznēsāt, tad no evolūcijas viedokļa dzemdības agrā vecumā nav nekas traks, bet, lai nenotiktu traģēdijas, vecākiem ir jārunā - jāsarunājas ar saviem bērniem.

Daži vecāki kautrējas ar bērnu runāt un pat nespēj mazuļa ģenitālijas nosaukt kādā konkrētā vārdā.

Jā, tā ir. Apmēram četrus gadus vecs bērns vecākiem noteikti pajautās kādu no šiem jautājumiem, uz kuriem reizēm ir grūti atbildēt. Ir ļoti svarīgi nevis samulst un nosarkt, bet gan attiecīgi bērna domāšanas līmenim pastāstīt, atbildēt. Ja nav nekā cita un runāšana nevedas, tad var izmantot kaut vai to pašu veco, labo Zīlīti, kur viss ir ļoti mīļi pastāstīts un parādīts.

Cik vecāki paši mierīgi un veselīgi izturēsies pret šiem jautājumiem, tik viegli būs arī bērnu otrajām pusītēm pieaugušo dzīvē.

Kur jūs gūstat savu dienas enerģijas devu? Raidījuma Buduārs laikos jums savs buduārs bija televīzijā. Kur šobrīd ir jūsu buduārs?

Tā kā māja ir jauna - šeit ar vīru dzīvojam vien trīs gadus - viss šeit šķiet lielisks un katra vieta mājā vilina, tomēr laikam jau vieta, kur smeļos enerģiju ir šī, kur šobrīd sēžam (Sēžam jaukā viesistabā pie kamīna uz gaišiem ādas dīvāniem - Red.piez.). Šeit no rīta sakopoju domas ar kafiju vai tēju. Patiesībā jau es to saucu nevis par domu sakopošanu, bet ļaušanos labsajūtai. (Smaida).

Kas ir galvenā lieta, ko jūs ieteiktu Mango lasītājiem, neatkarīgi no viņu laimes pakāpes un attiecību statusa?

Pasmaidiet!