23. jūlijā žurnāls Sestdiena par čigānu dziedātāju Dzintaru Čīču (attēlā) bija publicējis rakstu ar nosaukumu "Čīča ir paaudzies", taču izrādās, ka jaunais dziedātājs uz žurnālistiem ir pagalam apvainojies.
Tiesa, publisku sašutumu Čīču ģimenes vārdā medijiem izplatījis cits romu tautības pārstāvis, kurš arī nesen kļuva par dziedātāju, - Kaspars Antess.
"No pieciem raksta personāžiem, kas pauduši viedokli par Dzintaru Čīču, četri ir anonīmi, diviem no viņiem minēts arī statuss - sociālā darbiniece un Sabiles vidusskolas skolotāja," izplatītajā paziņojumā raksta Antess.
"Viņu sacītais ir personiski aizskāris Dzintaru Čīču: anonīmās sociālās darbinieces viedoklis vēsta vienīgi to, ka ar čigānu ģimenēm grūti strādāt (kā gan tas raksturo publikācijas varoni?); anonīmās Sabiles vidusskolas skolotājas viedoklis apgalvo, ka "cilvēkam, kurš dzīvē grib tikt tālāk par Sabiles čigānu pagalmiem, nepieciešama lielāka mērķtiecība, vēlēšanās pilnveidoties, spēja noteikt savas prioritātes" (cik gan daudz ir tādu skolēnu, kas 18 gadu vecumā jau sasnieguši tik daudz, cik Dzintars? Vai dalību centrālajos muzikālajos projektos var uzskatīt par čigānu pagalmu mēroga pasākumiem?).
Nav saprotams, kāpēc raksta autors Raitis Strautiņš izvēlējies tieši šos anonīmos un skeptiski noskaņotos viedokļu paudējus un kāpēc viedokļi tiek nevis citēti, bet gan pārstāstīti jeb interpretēti.
Raksta autors arī pats izmantojis pārāk subjektīvus, Dzintara un čigānu tautas kopumā aizskarošus personīgos iestarpinājumus: rindkopā par žurnālista uzturēšanos Sabiles vīna kafejnīcā nesaprotamas ir autora aizdomas par dziedātāja īsto vecumu; divdomīgas liekas piebildes par zelta uzrakstu uz Dzintara T-krekla un Dolce & Gabanna jostu. (..)
Man kā čigānu tautības cilvēkam, Dzintara radiniekam, draugam un muzikālajam palīgam jāatzīst, ka autora vēstījums (augstāk minētais ir tikai redzamākie punkti) liek domāt par to, ka cienījamā žurnāla Sestdiena publikācija ir tendencioza un čigānu tautības diskriminējoša, kā arī Dzintara Čīčas cieņas un goda aizskaroša. Publikācijas raksturs, manuprāt, norāda uz to, ka stāsts ir nevis par tautā iemīļotu dziedātāju, bet gan par kādu grēkāzi.
Žēl, ka autoram neizdevās atraisīt Dzintaru sarunai, kas atklāj gados jaunā mūziķa sirsnību, cilvēcisko mīlestību un mērķtiecību. Pazīstot brālēnu, varu teikt - viņā tā visa netrūkst. Žēl arī, ka viņa vecākiem - Arkādijam un Ligitai (Sestdienas rakstā gan mamma kļūdaini nosaukta par Gintu) - nācās par savu dēlu lasīt caur mūsu tautas raksturojošo stereotipu prizmu. Mēs esam ļoti tuvi ģimenes locekļi, un varu lepni teikt - kaut Latvijā tādu saimju kā mēs būtu vairāk!
Tā kā raksta autors un žurnāla galvenā redaktore ir atvaļinājumā, sazinājos ar redaktores vietnieku Kasparu Odiņu, kurš atzina, ka redakcija šajā publikācijā diskriminējošu un aizvainojošu raksturu nesaskata. Mēs saskatām," savu nostāju pauž Kaspars Antess.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
