Neilgi pēc Kalniņa aizbraukšanas pašmāju medijos izskanēja ziņas, ka puisis uz Spāniju devies, lai apprecētos ar draugu. Pats mūziķis toreiz izklaides portālam Mango pauda savu sašutumu par šādu baumu izplatīšanu, un kopš tā laika acīmredzot attiecībās ar presi un sabiedrību kļuvis piesardzīgs.
Esmu iestājies kuciskā pozīcijā
"Varu oficiāli paziņot, ka nekad neapstiprināšu un nekad arī nenoliegšu, esmu gejs vai neesmu. Tas nav mans sabiedriskais pienākums, tas nav neviena sabiedriskais pienākums. Cilvēki jau tāpat visu zina labāk nekā es pats," intervijā brīvdienu izdevumam Sestdiena uz savulaik izskanējušajām runām atbildējis mūziķis.
"Esmu šajā podiņā vārījies pietiekami ilgu laiku, bet varbūt manai mammai sāp un uz maniem vecvecākiem mazpilsētā rāda ar pirkstu. Viņiem nav nekādas saistības ar manu profesiju, ar manām izvēlēm. (..) Iespējams, piesaukt mammu un vecmāmiņu ir lēts triks, bet, kad tu dabū pa ļeckām, sāp arī viņiem.
Un runa jau nav par to, ka es būtu kādu aplaupījis, izvarojis vai nogalinājis. Tādēļ esmu iestājies pozā: neatbildu uz jautājumiem par savu dzīvi Barselonā, jo negribu vairot kaut kādu dzelteno slimumu un bojāt sev karmu. Tāda kuciska pozīcija, piedodiet," skaidrojis Kalniņš.
Tiesa, viņš tomēr atklājis, ka Barselonā nodarbojas ar mūziku, jo Dievs viņam ir devis šo talantu un viņš nedrīkst to "patvaļīgi izcūkot", kā arī uzsvēris, ka nevienā viesnīcā podus nemazgājot.
Skaidrojot to, kāpēc viņš, runājot par sevi, lieto vārdu "kuce" un "kucisks", Kalniņš norādījis, ka atšķirībā no daudziem viņš šos vārdus nelieto ar negatīvu nokrāsu.
"Zinu, skan dīvaini un vēl sieviešu dzimtē. Var arī par stervu saukt. Jo, sakot, "kuce" vai "sterva", es šiem vārdiem nelieku mīnusa zīmi. Cilvēki gan mēdz šos vārdus jaukt ar "iedomīgs" un "žultains".
Doma ir tāda: ja tu gribi panākt maksimāli labu rezultātu, tev ir jābūt mazliet kuciskam. Prasīgam. Uz rezultātu orientētam. Domāju, to ir iepazinis katrs, kas kaut ko vada un diriģē," skaidrojis Kalniņš, kurš acīmredzot Latvijā atgriezties neplāno.
Es gribētu nomirt Nepālā
"Manas mājas tagad ir Spānijā. Raimonds Pauls jau mani nosauca par dzimtenes nodevēju - un no Paula jau nekad nevar zināt, kad viņš joko un kad ne. Bet es tā nejūtos, neesmu nevienam pa kluso iedevis Rīgas atslēgas un aizlaidies," skaidro mūziķis, kurš jau kopš 11 gadu vecuma zinājis, ka visu mūžu Latvijā nedzīvos.
"Ja cilvēkam, kā man, kopš vienpadsmit gadu vecuma ir sapnis dzīvot Amerikā, Austrālijā, Ķīnā vai Seišeļu salās - tad saņemies un dzīvo to dzīvi. Es laikam esmu kosmopolīts - manas mājas ir tur, kur es esmu," sapratis Kalniņš.
"Nesen biju Toskānā un sapratu, ka tā ir vieta, kur gribu taisīt nākamo pieturu un audzināt bērnus. Kalni - tā ir mana stihija. Savukārt Nepālā es gribētu nomirt. Vai vismaz, lai tur izkaisa manus pelnus," nākotnes vīzijas ieskicējis Kalniņš.
"Esmu ļoti domājis par šo lietu un sapratu, ka, aizbraucot prom, esmu izdarījis labu darbu priekš saviem bērniem. Jo, ja viņi pēkšņi izdomātu doties projām strādāt par brīvprātīgo Austrālijā, ceru, ka varēšu mierīgu sirdi teikt: ej pasaulē un baudi visu, ko tā sniedz," intervijā Sestdienai prātojis Kalniņš un nav slēpis, ka Spānijā jūtas ļoti laimīgs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
