Cilvēkiem ir grūti konstatēt suņa kurlumu, īpaši gados vecākiem suņiem, jo viņi nesaprot, vai suns kļuvis pārmērīgi neatkarīgs, vai arī tas slikti dzird.
Jauni suņi reti kad cieš no kurluma, biežāk šī parādība sastopama suņiem, kuru kažokā dominē baltā krāsa, īpaši bulterjeriem, dalmāciešiem u.c. Šie suņi piedzimst dzirdīgi, bet divpadsmit nedēļu vecumā kļūst kurli. Šāda kurluma forma ir pārmantojama, un tā izplatās tālāk, jo nedzirdīgajiem suņiem ir pēcnācēji.
Dzirdes pavājināšanos var izraisīt arī ausu vaska “korķi”, taču kurlumu tie nerada. Dabiski, ka regulāra ausu tīrīšana šos traucējumus novērš.
Ja dzirde tiek zaudēta vecuma dēļ (parasti tas notiek, sunim pārkāpjot divpadsmit gadu slieksni), suns to kompensē, aktīvāk izmantodams citus maņu orgānus. Piemēram, četrkājaiņi jūt cilvēku soļu vibrāciju un zina, ka tiem kāds tuvojas. Tiesa, joprojām nav noskaidrots, kā suns jūt to, ka vairākas telpas tālāk tiek atvērts ledusskapis.
Dzirdes zaudēšana vecumdienās suņiem ir tikpat dabiska parādība kā cilvēkiem. Ja suns pārstāj atsaukties uz viņa ausij tīkamiem vārdiem, piemēram – “bumba”, “parks”, “ēst”, “bļodiņa” un “pastaigāties”, viņš šādi pavisam nepārprotami dara zināmu cilvēkiem, ka zaudējis dzirdi.
Raksta tapšanā izmantota Brūsa Fogla grāmata “101 jautājums, ko suns uzdod cilvēkam”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
