Turpinot sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu uzsākto projektu, kura ietvaros zoodārza speciālisti dalās savu aizbilstamo dzīves noslēpumos, DELFI devās viesos pie ķenguriem.
Plašajā Ķenguru aplokā draudzīgi sadzīvo divas sugas - četri rudie ķenguri un divi purva valabiji. Lai, apmeklējot zoodārzu, redzētu abu sugu pārstāvjus, jābruņojas ar pacietību - ķenguriem tīkamāks ir silts un saulains laiks, bet valabiji priekšroku dod lietainam un vēsam laikam. Šī iemesla dēļ vienlaicīgi redzēt abu sugu pārstāvjus ir praktiski neiespējami.
Rīgas Zoo dzīvo četri rudie ķenguri - tēviņš Romeo, kurš Rīgā ieradies pirms diviem gadiem, un trīs mātītes. Ne vienu vien zoodārza apmeklētāju gan mulsina fakts, ka aplokā grozās pelēki ķenguri, bet izskaidrojums ir vienkāršs - ar rudas krāsas apspalvojumu lepojas tikai tēviņš, bet mātītes ir pieticīgākas.
Vasaras tveice ir ķenguru iemīļotākais laiks - viena no mīļākajām viņu nodarbēm ir sauļošanās, un, kad uzspīd saulīte, aplokā var redzēt dažādās pozās izgūlušos dzīvniekus.
Lai nodrošinātu ķenguriem nepieciešamo drošības sajūtu un iespēju izlēkāties, viņu aploks ir viens no plašākajiem zoodārzā. Tāpat īpaši piedomāts par nožogojuma izveidi - sēta veidota tā, lai dzīvnieks neredzētu, kas ir aiz tās, jo ķenguri nekad neleks, ja neredzēs, kur piezemēties.
Reiz gan viens klaiņojoša suņa izbiedēts ķengurs izlecis no aploka. Tad dzīvnieku kopējiem bijis jāveic bīstama operācija, lai ķenguru nogādātu atpakaļ mājvietā - lielas pūles prasa ne tikai ķengura notveršana, bet arī noturēšana, kam vajadzīgs ļoti liels spēks.
Tā kā ķenguri ir ļoti tramīgi dzīvnieki, viņu aprūpētāji komunikācijā ar saviem aizbilstamajiem ir ārkārtīgi piesardzīgi - ķengura ķermenis sastāv no vieniem vienīgiem muskuļiem, un spēriens ar stiprajām pakaļkājām var nopietni satraumēt.
Viens no grūtākajiem uzdevumiem ir vakaros ķengurus pierunāt atgriezties savā mājiņā - šis process var ilgt no piecām minūtēm līdz pat divām stundām. "Viss ir atkarīgs no gada laika, temperatūras un ķengura noskaņojuma," smejas Zīdītāju nodaļas vadītāja Tatjana Ivasenko.
Ķenguru trenkāšana nav iedomājama - ķenguri ir virtuozi skrējēji un lēcēji un mēdz sitienu ar pakaļkājām izdarīt lēciena laikā. Arī tad, ja dzīvniekam vajadzīga medicīniskā palīdzība, ķengura ķeršana tiek veikta tikai galīgas nepieciešamības gadījumā, un, ja ir iespējams, medikamenti tiek iebaroti ar barību.
Vērotājam no malas ķengura notveršanas un turēšanas operācija varētu izskatīties pēc dzīvnieku mocīšanas - šim darbiņam nepieciešami kā minimums trīs cilvēki, no kuriem viens dzīvnieku tur aiz astes, bet cits sēž virsū, kamēr tiek veiktas vajadzīgās manipulācijas.
Viesojoties zoodārzā, var rasties iespaids, ka ķenguri ir vienpaši, jo lielu daļu dienas viņi pavada katrs savā nodabā. Tā gan nav - šiem dzīvniekiem ir nepieciešams bars un vienatne viņiem ir netīkama. Lai gan daļu dienas viņi patiesi ir aizņemti ar savām darīšanām, pēcpusdienā viņi laiku pavada kopā, sauļojoties, baudot smilšu vannas un komunicējot.
Savulaik Rīgas Zoo bieži nākuši pasaulē ķenguru mazuļi, bet starp šobrīd zoodārzā mītošajiem dzīvniekiem mīlestība vēl nav uzplaukusi - lielākās cerības tiek liktas uz Romeo un bara jaunāko mātīti Džuljetu, kura gan pagaidām vēl ir pārāk jauna un par dzimumattiecībām interesi neizrāda. Tomēr ir cerības, ka starp Romeo un Džuljetu dzims liela un skaista mīlestība.
Rudie ķenguri plašo aploku dala ar purva valabijiem. Abu sugu pārstāvju sadzīvošana noritot - valabiju tēviņs Milans iesākumā ļoti interesējas par Romeo, jo saskatīja viņā konkurentu, bet Romeo atrada kompromisu, uz agresīvajiem izaicinājumiem neatbildēja, un valabijs savu interesi zaudēja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
