"Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka gribam amerikāņu Stafordšīras terjeru. Kādu brīdi gan biju mazliet apmulsusi, jo nekad dzīvē nebiju pat pieskārusies tādam, bet dzīvesbiedrs Dima pārliecināja, ka tie ir lieliski suņi, ja vien pareizi un ar mīlestību audzināti. Meklējām pa sludinājumiem un pamanījām, ka par nelielu naudu pārdod septiņus mēnešus vecu kucēnu. Kaut kas iekšā teica – jāiet apskatīt!
Saimniece bija visai savāda, kopā ar Dargo turēja it kā viņa tēvu. Dargo bija tāds liels lamzaks. Nepaklausot saimnieci, pieskrēja man klāt, un es uzreiz sajutu, ka ir – tas ir mūsu suns! Vēl mums palīdzēja izlemt tas, ka redzējām – sunim ir pušumi, rētas un svaigas brūces. Bijušas šur tur šuves. Saimniece lielīja, ka būšot nikns, īsts sargs, taču suņa ačelītes runāja pavisam ko citu.
Tā nu nākamajā dienā Dargo pārcēlās pie mums. No niknuma nebija ne vēsts! Suns bija iebaidīts, bailes pārņēma no katra skaļāka trokšņa, no paceltas rokas... Pamazām pieradinājām, iemācījām, kā būt. Bijām stingri, bet tajā pašā laikā devām daudz mīlestības. Un joprojām desmitkārt saņemam atpakaļ.
Dargo zina visas komandas, izņemot tās, kur jāuzbrūk. Runājot par niknumu, ko Staforšīras terjeriem mēdz piedēvēt, atņirgtus zobus šo sešu gadu laikā pat redzējuši neesam, arī tad, kad viņam ir uzbrukuši citi suņi. Spēlējoties ierūkties sāka tikai tad, kad viņam bija apmēram trīsarpus gadu.
Dargo ir lielisks. Nedaudz izlutināts, taču ļoti uzticīgs, padevīgs un mīlošs. Viņš mūs ciena. Māju sargā, taču, ja reiz mēs kādu esam pārlaiduši pār slieksni – tātad tas ir draugs un var brīvi pa dzīvokli pārvietoties. Dargo viņu uzskata par savējo.
Reizēm Dargo ir uzmācīgs un stūrgalvīgs. Ja reiz ieņem galvā, ka viņam vajag tai brīdī uzmanību un samīļoties, nekas neapturēs, pat galdu pastums malā. Savos sešarpus gados Dargo ir ļoti rotaļīgs un lielākoties nenopietns. Arī ziņkārīgs. Un ļoti uzpasē mūsu dēliņu. Patiesībā mums it kā ir divi bērni – Dominiks un Dargo.
Lai gan sākumā mazliet bažījāmies, kā Dargo reaģēs, kad mājās pārvedīsim dēliņu, abi jau no pirmās dienas satiek lieliski. Dargo ik pa laikam grib Dominiku nomazgāt, skrien skatīties, kad viņš raud, reizēm smilkst līdzi. Kad atnākam ar mazo no pastaigas, Dargo uzreiz pārbauda, vai neesmu Dominiku kaut kur atstājusi.
Pastaigu laikā Dargo bieži pats atrod kaut ko, ar ko spēlēties. Piemēram, vienreiz pie jaunceltnēm uzgāja caurules gabalu, ko aizrautīgi ar degunu ripināja.
Kad pastaigājoties griežamies atpakaļ uz māju pusi, reizēm Dargo vienkārši apstājas un neiet uz priekšu, skaidri liekot saprast, ka grib garāku pastaigu. Pat ar vilkšanu nav izkustināms no vietas.
Vasarā Dargo nevar dabūt laukā no ūdens, viņam tik ļoti patīk peldēties. Un īpaši – lēkt pakaļ akmentiņiem, ko iemet ūdenī.
Sākumā, kad Dargo ienāca mūsu mājās, bija problēmas ar visa kā graušanu. Viņa "kontā" ir durvju aila, apavi, palodze un trīs caurumi sienā. Jā, jā, viņš reģipša sienā ar zobiem izplēsa caurumus – tādus, ka tukšums redzams! Un savai gultai (viņam ir tāda tahta) apgrauza koka malas.
Mēs sapratām, ka viņš grauž garlaicības un vientulības dēļ, kad pa dienu atstāts viens. Sagādājām viņam apaļas pagalītes graušanai un speciālos kaulus, kas no cīpslām veidoti, centāmies arī sniegt maksimāli daudz uzmanības, tikko pārradāmies no darba. Graušana mitējās pēc kāda pusgada.
Ak, jā, Dargo augot lielākam, nonācām pie secinājuma, ka viņš īsti nav tīrasiņu "stafiņš". Izskatās, ka rados bijis bokseris vai bokserīte. Bet tieši tas padara viņu tik lielisku un unikālu, kā mēs smejam – viņš ir savas īpašās šķirnes suns, viena eksemplāra."
Vai arī Tev ir interesants stāsts par savu mājas mīluli? Pastāsti to arī mums! Sūti savu stāstu uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto, un ļauj mums visiem pasmaidīt!
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
