"9. maijā kārtējā kaķu ķeršanā izdevās sagūstīt divus runčus. Viens no tiem iesākumā lamatām pat virsū neskatījās, taču, kad biju aizbraukusi uz citu adresi metrus 300 tālāk, pats atnāca un taisnā ceļā iegāja lamatās – noplucis, netīrs, klibs runcis ar sastrutojušu vaigu," par pirmo sastapšanos ar kaķi stāsta Ingvilda.
"Klīnikā runcis parādīja sevi kā 100% ielas mežoni – izlauza būrim restes, aizgāja pa gaisu un sagāza visus plauktus, sitoties logā. Saņēmis narkozi, spītīgi turējās kājās, lai gan zvārojoties. Bijām spiesti palielināt devu, galu galā – divas reizes! Arī ātro operāciju knapi izdevās pagūt veikt, jo nepagāja ne 10 minūtes, kad runcis atkal bija gatavs skriet, kliedza un virpuļoja. Knapi paspējām ausi nošņāpt, vaigu izskalot un sašpricēt, taču traumēto kāju pat apskatīt nesanāca.
Nākamā dienā izlaidu runci atpakaļ, kur paņēmu. Viņš kā plēsts šāvās laukā no būra, aizdieba metrus desmit un apsēdās. Palūkojās atpakaļ un devās tālāk, slimo kāju pievilkdams, klibodams.
Tobrīd man kļuva dikti skumji, raugoties uz runčuku, bet palīdzēt brīvību mīlošajam bandītam nekā nevarēju.
Vakar kāds vīrs atnesa pie mums ielas kaķi: "Iemidziniet viņu! Vairs nevaru izturēt – viņš drausmīgi daudz rij, kaut kā dīvaini ēd, klibo, vispār viņš ir slims un briesmīgs. Vairs negribu viņu barot!"
Tam, ko ieraudzīju, nespēju noticēt joprojām – tas bija tas pats kaķis, tikai šoreiz baisais, niknais runcis piespieda man savu vaidziņu, pa kāju rāpās augšā, raudzījās lūdzošām acīm. Ja ne viņa kājas trauma, nemūžam neticētu, ka tas ir tas pats kaķis!
Nezinu, kas viņam noticis, kādēļ dzīvnieks tik pēkšņi ir mainījies, jo apzinos, ka tā parasti nemēdz būt. Vienīgais, kas man nāk prātā – viņš saprot, ka ir nolemts. Saprot, ka tagad būs viss vai tomēr ne viss. Un, iespējams, cenšas izlūgties palīdzību.
Par pašvaldības līdzekļiem kastrētu runci iemidzināt nedrīkst, un diez vai tā vispār būtu laba doma. It kā varētu viņu tūlīt pat aizvest atpakaļ, taču tā, visticamāk, viņam tiktu pasludināts spriedums, jo vīrs, kurš viņu atnesa, otrreiz pie mums droši vien runci vairs nenestu... Kas zina, kas dzīvnieku sagaidītu.
Saprotu – nav viņš nedz pārākais skaistulis, nedz arī vairs jauneklis (Seši gadi viņam noteikti ir!), taču vienu gan varu teikt – mīļš un pateicīgs bezgala! Un galvenais, manuprāt, viņš ir pelnījis dzīvot! Arī tāds parastais svītrainais, ar labu apetīti un mazliet klibu kāju.
Tomēr ļoti gribu cerēt, ka viņam atrastos vietiņa kādā citā kaķu kolonijā vai lauku mājā. Gribas cerēt, ka viņš pratīs izlūgties ne tikai mums, lai viņu atstāj dzīvu.
Bet man nav padomā neviens variants, ko ar viņu tālāk darīt, tādēļ lūdzu palīdzību! Varbūt kāds var uzņemt pie sevis?!
Runcītis ir kastrēts, pa dienām atkopsies. 2. jūlijā operēsim ķepiņu, savedīsim kārtībā muti, un pēc desmit dienām runcītis varētu doties jaunā dzīvē, ja vien būtu kurp. Puika būs arī attārpots un sapotēts. Runcīti apsolu uz jaunajām mājām aizvest!"
Interesenti var zvanīt pa tālruni 29365315 vai 28381313.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
