Imperatoru mīluļi, vilku pēcteči un pirmie mednieki. Kuras ir vecākās suņu šķirnes?  (1)

Žurnālā Proceedings of the Royal Society B publicēts pētījums, kurā noskaidrots, ka suņus cilvēki visātrāk sākuši pieradināt Austrumāzijā. Vecākās suņiem līdzīgo fosilijas atrastas Eiropā, bet tiek pieņemts, ka šo suņu priekšteču skaits nav bijis tik liels, lai populācija strauji izplatītos un būtu iespējams noskaidrots, kādas sugas suņiem viņi ir vislīdzīgākie, raksta Discovery.com.

Izpētot pašlaik esošās suņu šķirnes, iespējams atšķirt to ģenētisko materiālu, kas palīdz noskaidrot, kuras suņu šķirnes pasaulē pastāv visilgāk.

"Mūsu rezultāti liecina, ka šīs šķirnes pārstāv Eiropas vecāko suņu šķirņu ciltskoku," Discovery atklāj Polijas Zinātņu akadēmijas un Zooloģijas institūta pētnieks Vieslavs Bogdanovičs (Wiesław Bogdanowicz).

Pētnieki iedalījuši trīs seno šķirņu pamatgrupas:

Ja suņu iedala vairākās kategorijās pēc to uzdevumiem un funkcijas, tad Afgāņu kurts ir viens no senākajiem mednieku grupas pārstāvjiem.

1925. gadā žurnālā "Suņu mīļotājs" (The Dog Fancier) atrasts materiāls ar virsrakstu "Afgāņu kurts ir senākā suņu šķirne". Tajā laikā ļaudis uzskatīja, ka šie garspalvainie skaistuli ir pati senākā suņu šķirne.

Vēsturiskos ierakstos Afgāņu kurts pieminēts laikā pirms mūsu ēras ziemeļaustrumu Afganistānā. Pirmatnējais šķirnes nosaukums slavenajai suņu šķirnei ar zīda matiem esot bijis Tazi.

Basendži pēc izskata atgādina ķepaiņus, kas redzami senās Ēģiptes mākslas darbos. Kapenēs atrodami zīmējumi ar Heopsa piramīdām, pie kurām redzami besendžu priekšteči. Ēģiptieši, kas pazīstami kā lieli kaķu mīļi, šos suņus varēja pieņemt, jo šķirnes suņi ir salīdzinoši klusi, reti rej.

Lielākā daļa pētnieku, arī Bogdanovičs ar savu komandu uzskata, ka pirmie pieradinātie suņi tomēr nāk no Āzijas, bet vēlāk ir pārvietoti uz citiem reģioniem.

"Ļoti iespējams, ka migrējošajiem lauksaimniekiem sekoja arī viņu četrkājainie palīgi. Šie suņi nebija savvaļas pieradināti dzīvnieki, bet gan speciāli audzēti un mācīti suņi," atklāj pētnieks.

Lai gan oficiāli šķirne reģistrēta pirms 60 gadiem, zinātnieki uzskata, ka tā pastāvējusi jau simtiem gadu pirms tam.

Gandrīz visi DNS pētījumi norāda, ka Arktikas šķirnes suņi, piemēram, Aļaskas malamuti attīstījušies neatkarīgi no mūsdienu suņu šķirnēm.

Pētnieks Roberts Veins (Robert Wayne) kopā ar savu komandu Kalifornijas universitātē, Losandželosā, atklāja, ka Aļaskas malamuti, kā arī Amerikāņu špici un Sibīrijas eskimosi ir ļoti atšķirīgi no citām suņu šķirnēm.

"Tas nozīmē, ka viņi ir attīstījušies citā virzienā, nošķirtā no vairākuma mūsdienu suņu," atklāj Veins. Pētnieks atklāj, ka vēsturiska informācija liecina, ka lielākā daļa seno izcelsmju sugas ir vecākas par 500 gadiem.

Pētnieks Veins atklāja, ka tikai divām Austrumāzijas šķirnēm - čau-čau un akitai ir augstākais kopīgu genomu skaits ar Ķīnas vilkiem.

Seno ķīniešu rokrakstos čau-čau minēti kā tatāru vai barbaru suņi. Ķīnieši viņus dažkārt mēdza saukt par "vilku suņiem" vai "lāču suņiem".

Skopie vēsturiskie avoti nesniedz precīzas ziņas par šķirnes rašanās laiku. Līdz mūsdienām saglabājušās dažādas figūriņas, līdzīgas čau-čau, darinātas ap 220. gadu pirms mūsu ēras.

Eksistē vairākas versijas par šķirnes izcelsmes vietu. Viena no tām liecina, ka čau-čau vispirms parādījušies Arktikā, no kurienes nonākuši Sibīrijā un Mongolijā, un no turienes tikai Ķīnā un Tibetā 1000 gadus pirms Kristus dzimšanas.

Cita versija turpretī apgalvo, ka šķirnei ir Ziemeļaustrumāzijas izcelsme un ka tās dzimtene esot senā Mandžūrija, no kurienes tā savukārt izplatījusies uz Ķīnas dienvidu rajoniem un Tibetu.

Bogdanoviča pētījums apstiprina, ka šibas pieder pie seno suņu saraksta. Šīs šķirnes suņu DNS liecina, ka viņi ir saistīti ar Austrumāzijas šķirnēm. Amerikas Kennela klubs gan raksta, ka šiba tie uzskatīta par vecāko un mazāko Japānas suņu šķirni. Šis klubs šibu oficiāli atzina tikai 1992. gadā.

Šiba – ļoti sena japāņu suņu šķirne. Japāņu valodā vārdam "šiba" (shiba) sākotnēji bija plašāka nozīme un ar to tika apzīmētas dažādas nelielas, mazas lietas. Vēlāk šis vārds ieguva konkrētu nozīmi – "mazs suns", rakstīts Kennelklubs.lv.

Par šibas izplatības vietu tiek uzskatīti valsts piekrastes kalnu rajoni, kur šos suņus izmantoja medījot sīkos dzīvniekus un putnus. Laika posmā starp 1868. un 1912. gadu Japānā tika aktīvi ievesti angļu seteri un angļu pointeri. Japānā par modes lietu kļuva sporta medības. Šiba tika aktīvi pāroti ar ievestajām Anglijas šķirnēm, un tīrasiņu šibas kļuva par retumu.

Laika posmā no 1912. līdz 1926. gadam veiktie pasākumi, kuru mērķis bija saglabāt šķirni, izrādījās nepietiekoši un, sākot ar 1928. gadu, selekcionāri, kurus šāda situācija darīja bažīgus, sāka mērķtiecīgu darbu, lai atjaunotu šibas šķirni.

Ar vārdu špics tiek apzīmēti vairāku šķirņu pārstāvji, kuriem ir kopīgas iezīmes. Špici iedalās vairākās šķirnēs - vilku špics, Somu špics, Vācu špics, Norvēģu aļņa suns un Šiperke. Visi špici ģenētiski atšķiras no citām Eiropas suņu šķirnēm, kas liecina, ka viņu izcelsme varētu būt saistīta ar špiciem līdzīgām šķirnēm Austrumāzijā un Arktikā.

Izpētot špicus tuvāk, atklājas daudzas vilkiem līdzīgas īpašības, piemēram, blīvs un ūdensnecaurlaidīgs kažoks. 5000 gadus veci fosilie špica kauli liecina par to, ka špici ir krustojušies ar vilku. DNS pētījumi ir apliecinājuši, ka ģenētiski špici ir vistuvākie radinieki pelēkajam vilkam.

Audzētāji, kad kategorizē špicus, bieži tos atdala kā unikālu grupu - ir medību, darba, suņi, retrīveri, terjeri, mastifiem līdzīgās šķirnes un špici.