Es tuvojos, viņš atkāpās. Kā Anita meklēja un atrada Rīgas centrā pazudušu runci Puiku

"Viss notika ļoti pēkšņi. Bija 1.septembra rīts, un abi mani kaķi sāka "prasīties ārā". Dzīvoklis, kurā dzīvojam, atrodas 2. stāvā, un aiz tā logiem ir skārda jumts – tāda kā terase padsmit kvadrātmetru platībā. Kad laikapstākļi atļauj, tad, atverot logus, ļauju dzīvniekiem iziet uz šī jumta, pabaudīt sauli, vēju un pavērot apkārtni. Katru reizi arī rūpīgi pieskatu viņus – kā uzvedas un vai neiet pārāk tuvu malai. Tomēr jau pieminētajā rītā uz kādu laiku novērsos no jumta un jau pēc mirkļa no tā puses izdzirdēju lielu troksni. Pieskrēju pie tā un manas mirkļa bažas apstiprinājās – Puika uz jumta vairs nebija redzams. Momentā iesaucu iekšā otru kaķi – Pupiņu, apāvu apavus un skrēju laukā. Tikai pēc tam sapratu, ka tā brīža kļūda bija neizkāpt pašai uz jumta un neapskatīties, vai būs redzams, kurā virzienā Puika aizdodas. Tas tādēļ, ka šim jumtam ir divi virzieni – viens iziet uz sētu, bet otrs – uz ielas pusi. Skrienot lejā pa kāpēm, gaidīju, ka viņš vienā vai otrā mājas pusē sēdēs, sarāvies kamoliņā, vai, sliktākajā gadījumā, gulēs, savainojis kādu ķermeņa daļu.

Tikusi ārā pa ārdurvīm, iesākumā strauji izstaigāju sētu, Puiku saukdama, un tad aizgāju līdz ielai. Viņš itin nekur nebija redzams. Vēl vairākas reizes aplūkoju abas teritorijas un sapratu, ka ir jārīkojas tālāk. Gāju augšā un zvanīju draugam, kurš dzīvo netālu – viņš jau bija darbā, tātad nevarēja ierasties, bet piedāvāja momentā izvietot sludinājumu par pazudušo Puiku visos sociālajos tīklos. Sarunājusi to, devos atkal ārā meklēt un tā visu cauru dienu. Neskaitāmas reizes izstaigāju visu kvartālu krustu šķērsu, ielīdu visos krūmos un aiz visiem šķūnīšiem, bet panākumu – nekādu. Dažu stundu laikā ievietoju arī sludinājumu "Dzīvnieku policijas" mājas lapā, kurā viņi piedāvā sagatavot savu sludinājumu personalizētā "PDF" dokumentā. Dokumentu pieteicās izprintēt brālis un jau līdz pusdienlaikam bijām izlīmējuši vairākus desmitus sludinājumu.

Tālākie notikumi atspoguļojas kā biežas rajona izstaigāšanas neskaitāmu reižu dienā, dažu draugu nākšanas palīgā, ļoti daudz saņemtu zvanu, kā arī īsziņas un multiziņas ar fotogrāfijām – gan no cilvēkiem, kuri, šķiet, redzējuši manu runci, gan tādiem, kas vienkārši vēlējās padalīties ar padomiem. Divas dienas pavadīju, esot zemajā startā, jo, saņemot zvanu, ka Puika, iespējams, kaut kur redzēts, es visur varēju būt klāt piecās minūtēs, tomēr redzētais kaķis nekad neizrādījās viņš.

Protams, ka centos domāt labas domas – mans runcis ir vesels, tikai nobijies kaut kur slēpjas. Tomēr galvā zagās arī vissliktākie scenāriji – ka viņš krītot savainojies, tagad kaut kur guļ asiņojot un nespēj palūgt pēc palīdzības, ka ieticis iekšā kādā pagrabā, kurš aizslēgts, un nu viņš tur sēž, izmisīgi gaidīdams izeju…

Nākamā diena pagāja, turpinot aktīvu meklēšanu un saņemot daudz dažādu zvanu no cilvēkiem, kas redzējuši sludinājumus uz ielas vai feisbukā. Tuvojoties vakaram, nolēmu aicināt palīgā draugus aktīvā meklēšanā, kas noslēgumā izrādījās pareiza ideja, jo vairāk acu pāriem ir iespēja ieraudzīt vairāk. Skaidri atceros to brīdi, kad bija jau satumsis un es, izbraukusi ar divriteni, līmēju sludinājumus vairāku kvartālu attālumā no mājām, jo pieļāvu domu, ka Puika var būt aizblandījies jau gana tālu. Pēkšņi saņēmu zvanu no drauga, kas lika nelielā cerībā satraukties, kā tas bija katru reizi, kad šo dienu laikā iezvanījās mans telefons.

Pacēlu klausuli un draugs man pavisam mierīgs paziņoja, ka varu vairs nelīmēt plakātus un droši braukt mājās, jo Puika tikko redzēts mūsu pašu sētā. Es, protams, biju sajūsmināta, tomēr nepārsteidzos ar pārliecību, jo draugi varēja arī būt kļūdījušies. Sēta mums ir diezgan plaša, pie tam ar nelielu pamestu ēku vidū un, kad tajā nokļuvu, draugi paziņoja, ka, spīdinot lukturīti, ieraudzījuši tālumā atspulgā divas kaķa acis. Lēnām tām tuvojušies un arvien vairāk saskatījuši tur Puiku jeb divas viņam raksturīgas pazīmes – lielas, pūkainas ausis un pleķis priekšā labajai actiņai. Es gan atsacījos būt pārliecināta, ka redzētais ir bijis viņš, kamēr pati savām acīm nebiju redzējusi, tomēr jāatzīst, ka jutu krietni atvieglojumu, draugiem sakot, ka viņš esot bijis pilnībā kustīgs un aktīvs. Krietnu brīdi vēlreiz izstaigājām visu sētu, izložņājām pamestās mājas gruvešus, bet Puika no jauna bija kā akā iekritis. Iznesām arī konservu bundžu, cerībā, ka tās atvēršanas skaņa piesaistīs runča uzmanību, kā tas parasti ir mājās, tomēr tā nenotika.

Lai arī kā, turpmāko nakti gulēju mierīgāk un jau no paša rīta atkal sāku saņemt izpalīdzīgu cilvēku zvanus. Zvanītājs, kurš man deva vislielākās cerības, bija kāds krievu tautības vīrietis, kurš pastāstīja, ka esot redzējis, kā tieši Puika nokrīt no jumta. Man tas bija ļoti liels pavediens meklēšanas atrisināšanā, jo jau iesākumā kā galveno gribēju zināt, kur tieši viņš ir palicis nokrītot. Vīrietis pastāstīja, ka tobrīd sēdējis mašīnā pie mājas un redzējis, kā kaķis sāk velties lejā no jumta ielas pusē. Kādu brīdi viņš ar ķepām esot turējies pretī un centies palikt uz jumta, tomēr, tā kā jumts ir slīps un bez iespējām aiz kaut kā aizķerties, Puika novēlies zemē un nokritis uz asfalta ielas pusē. Uzreiz pēc pieskaršanās zemei, viņš esot sācis skriet vienā virzienā un pasprucis apakšā zem tuvākā dzelzs žoga, uz ko vīrietim atbildēju, ka cerēju, ka tieši tā ir noticis. Pateicos par zvanu un kārtējo reizi devos ārā, lai mēģinātu Puiku sasaukt vai ieraudzīt. Dzelzs žogs atrodas tieši blakus mūsu mājai un arī aiz tā ir diezgan plaša sēta, kas no mūsējās ir atdalīta ar koka žogu un nozīmē, ka kaķis var brīvi pārvietoties starp abām. Mani mierināja tas, ka šī sēta, kurā viņš potenciāli atrodas, ir neapdzīvota, zaļa un noslēgta no ielas satiksmes. Skaidrs, ka arī šīs dienas meklējumi rezultātus nedeva, tāpēc ar draugu pacietīgi gaidījām, kad iestāsies kārtējais vakars, kļūs tumšs un norims ielu trokšņi.

Bija jāsaprot, vai tas ir viņš. Es pavisam lēnām gāju arvien tuvāk, tomēr kaķis tāpat kāpās atpakaļ. Sapratu, ka tuvoties nedrīkstu, lai saglabātu esošo situāciju. Kārtīgi viņu apspīdinājām ar lukturīšiem, lai saprastu, ka tas ir mūsu runcis – liels, pelēks, pūkains un lielām ausīm; atceros, ka teicu, ka nekad šai apkaimē šādu redzējusi neesmu, tātad ir mans. Kamēr mēs netuvojāmies, viņš projām nebēga, tāpēc, nenolaižot no viņa ne acu, mēs centāmies rast ātru risinājumu tam, kā tikt viņam tuvāk. Ātri vien kļuva skaidrs, ka ar pārtiku viņu nepievilināt, tātad – trīs dienās kaķis vēl nav tik izsalcis, lai pārvarētu savas bailes. Un bija skaidrs, ka viņš ir nobijies, jo, lai arī mūs atpazinis, turējās drošā attālumā, jo atradās sev pilnīgi svešā vidē. Tad nu es sapratu, ka man būs jārunā un jāmēģina viņš pārliecināt, ka es esmu "mājas". Ar konservu paciņas čaukstoņu (kas viņam ir ļoti labi zināma māju skaņa) un nepārtraukti ar viņu runājoties, sāku ārkārtīgi lēni tuvoties un vērot viņa uzvedību. Man pašai šķita, ka pagāja kādas minūtes 15, kaut atradāmies tikai dažu metru attālumā viens no otra. Katrā ziņā mana metode nostrādāja – visu laiku stāstot Puikam par to, kas viņu sagaida mājās, un čaukstinot paciņu, arī viņš pats piesardzīgi sāka man tuvoties. Un atceros, ka brīdī, kad viņš bija jau rokas stiepiena attālumā, man kļuva tik bail, ka pēkšņi viņu nenobiedēju un viss atkal nav jāsāk no gala. Tomēr tā nenotika – vienā mirklī Puika bija man tik tuvu, ka droši viņu varēju paņemt savās rokās un cieši piespiest klāt. Protams, man sāka birt laimes asaras un vairāk par visu gribēju savu runci pēc iespējas ātrāk nogādāt mājās.

Nepilnas minūtes laikā mēs bijām dzīvoklī, un Puika kā sāka murrāt, tā, šķiet, neapstājās vairākas dienas. Viņš bija vesels un laimīgs, un mazā kaķu māsa gandrīz momentā ķērās pie viņa kažociņa apkopšanas, to cītīgi mazgājot.

Nākamajā dienā, sākot atskatīties uz notikušo, es sapratu, ka visvairāk visā šajā pieredzē biju pārsteigta par svešu cilvēku atsaucību, sirsnību un līdzjūtību. Visu meklēšanas laiku, kamēr ielās bija izlīmēti pazudušā Puikas plakāti un dažādos sociālajos tīklos pieejama tā pati informācija, es saņēmu daudz dažādu zvanu no cilvēkiem, kas vēlējās palīdzēt. Bija kāds bērns, kuram šķita, ka tikko redzējis manu kaķi pārskrienam pāri ielai; kāda sieviete, kura sagaidīja mani stāvlaukumā, kurā šķita redzam Puiku; vīrietis, kurš pamanījis uz ielas sludinājumu, ka kāds kaķis ir atrasts, un gaidīja mani šai vietā, lai beigās novēlētu veiksmi turpmākos meklējumos. Tāpat bija kāda sieviete ar meitu, kuras vakarā neaizslēdza savus vārtiņus, kuri parasti ir ciet, lai es varu tumsā izstaigāt viņu sētu; kāda cita sieviete, kura arī ielaida mani savas mājas pagalmā un palīdzēja izložņāt visus stūrus, un vēl, un vēl daudz līdzīgas atsaucības.

Tāpat mani patīkami pārsteidza vīrietis, kurš agrā sestdienas rītā zvanīja no sava dzīvokļa, jo viņam šķita, ka redz Puiku aiz sava loga, kurš, izrādījās, ved tieši uz mūsu sētu. Un, lai arī tieši neviens no šiem zvaniem man nepalīdzēja, šī pieredze man pilnībā atklāja to, cik ļoti līdzcilvēki ir gatavi palīdzēt viens otram, cik ļoti viņi ir sirsnīgi un vienkārši labi cilvēki. Tāpat bija daži zvani, kuros cilvēki dalījās ar padomiem un savu pieredzi dzīvnieku meklēšanā, un vienkārši novēlēja izdošanos. Neizsakāmi liels paldies visiem!"