Foto: Shutterstock
Runājot par sikspārņiem, parasti šķiet, ka pēc migrācijas perioda augustā-septembrī vēlākais rudens laiks ir kluss. Migrējošās sugas ir aizlidojušas, pie mums ziemojošās – vai nu jau ieradušās ziemošanas vietās, vai arī slēpjas dažādās pagaidu slēptuvēs pirms nopietnāka sala iestāšanās. Tāda kā atpūtas sezona pētniekiem pēc vasaras lauka darbiem.

Lielā mērā tā tas arī ir, tomēr ir viena suga, kuras konstatēšanai tieši vēlais rudens ir ļoti pateicīgs laiks – tas ir divkrāsainais sikspārnis 'Vespertilio murinus'. Turklāt, lai konstatētu divkrāsaino sikspārni rudenī, nebūt nav jābūt apgādātam ar ultraskaņas detektoru vai labām zināšanām par sikspārņiem. Pietiek tikai zināt, kādās vietās un kad tas jāmeklē, turklāt "Latvijas Dabas dati" speciālisti vēlas uzreiz pačukstēt, ka jāmeklē nav tālu – turpat, kur dzīvojam mēs paši.

Vispirms tomēr neliela iepazīšanās

Divkrāsainais sikspārnis ir viens no prāvākajiem Latvijā sastopamajiem sikspārņiem, turklāt izceļas ar skaistu un zīmīgu apmatojumu – muguras apmatojums tam ir divkrāsains: melngans ar sudrabainiem matu galiem, vēderpuse kontrastaini gaiša. Purns diezgan masīvs, ar lielām, noapaļotām ausīm, kuru apakšējā mala sniedzas līdz mutes kaktiņiem.

Izmēri un zīmīgais krāsojums padara to par vienu no skaistākajām un visvieglāk atpazīstamajām sikspārņu sugām Latvijā, ja sikspārni redz tuvumā. Diemžēl to pašu nevar teikt par divkrāsainā sikspārņa ultraskaņas orientēšanās saucieniem – tie ir līdzīgi vairāku citu sugu saucieniem, līdz ar to sugas noteikšana ar ultraskaņas detektoriem vasarā bieži nav iespējama vai nav droša. No visiem mūsu sikspārņiem divkrāsaino sikspārni var uzskatīt par vissinantropāko sugu – tas dzīvo tikai cilvēku celtās ēkās, kuras tam aizstāj dabiskās klintis, un visai labi jūtas mūsu, cilvēku, radītajos klajumos, jo šīs sugas izcelsme meklējama stepju-mežastepju apgabalos.

Līdz pat 20. gadsimta deviņdesmito gadu vidum mēs uzskatījām, ka divkrāsainais sikspārnis Latvijā ir migrējoša suga. Par to liecināja gan šīs sugas regulārie ķērumi Papē migrācijas laikā, gan ar gredzenošanu pierādīti tāli (>1000 km) pārlidojumi no Igaunijas un Krievijas, gan – netieši – arī tas, ka šī suga nekad nebija atrasta ziemojot.

Kaut gan ziņas par pilsētās ziemā atrastiem divkrāsainajiem sikspārņiem literatūrā atrodamas jau diezgan sen, tikai sākot ar deviņdesmitajiem gadiem arvien biežāk parādījās ziņas par vēlu rudenī riestojošiem divkrāsainajiem sikspārņiem dažādās valstīs (Skandināvijā u.c.). Visos gadījumos dzīvnieki riestoja līdzīgos biotopos: pilsētās pie daudzstāvu ēkām, turklāt riests notika vēlu rudenī – oktobrī un novembrī, reizēm siltā laikā pat decembrī. Kaut gan konkrētas ziemošanas vietas šai sugai tiek atrastas diezgan reti, ir diezgan loģiski pieņemt, ka šie vēlie riestotāji paliek arī ziemot, tikai apmetas pārziemot nevis pazemes mītnēs, bet turpat ēkās – paneļos, ventilācijas šahtās un tamlīdzīgās vietās.

Pēdējos gados arī Latvijā ir reģistrēti vairāki divkrāsaino sikspārņu atradumi ziemas laikā (decembrī – februārī) - gan jau minētajās daudzstāvu ēkās, gan, vienā gadījumā, – divstāvu privātmājas bēniņos. Ivara Bredika ziņojums par 2012. gada 18. decembrī Rīgas tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē Ķīpsalā novērotu divkrāsaino sikspārni atrodams arī "Dabasdati.lv". Pēc pašreizējām zināšanām, acīmredzot, daļa divkrāsaino sikspārņu joprojām izvēlas migrācijas stratēģiju, daļa – paliek riestot un pēc tam ziemot, tomēr ziemošanu pierādošu ziņu pagaidām vēl ir ļoti maz, un šādas, ar fotogrāfiju apstiprinātas ziņas, būtu īpaši vērtīgas.

Latvijā pirmā ziņojuma gods par riestojošu divkrāsaino sikspārni pieder Edmundam Račinskim, kurš šo parādību pirmo reizi novēroja Purvciemā 1995. gada rudenī. Pēc tam vairāk nekā desmit gadus ziņu bija maz, un tās galvenokārt bija gadījuma rakstura. 2008. gadā Jurģis Šuba, Digna Vietniece un Ainis Platais sistemātiski meklēja divkrāsaino sikspārņu riestus dažādos Rīgas mikrorajonos, bet lielākā skaitā tos atrada tikai Purvciemā un Pļavniekos. Kopš tā laika divkrāsainie sikspārņi novēroti ne tikai visos Rīgas mikrorajonos, bet arī centrā, kā arī ir dažas ziņas par šīs sugas riestu vairākās citās pilsētās (Cēsis, Daugavpils u.c.). Arī "Dabasdati.lv" ir vairāki ziņojumi par riestojošiem divkrāsainajiem sikspārņiem – riestotājus ir ziņojuši Ainis Platais, Gaidis Grandāns, Edgars Dzenis un vairāki citi novērotāji. Tomēr vēl līdz šim dati par iespējamo sugas ekspansiju pilsētās ir fragmentāri, tāpēc būsim priecīgi par jebkuriem šīs sugas novērojumiem pilsētās vēlu rudenī un ziemā.

Kur tad meklēt divkrāsaino sikspārņu riestus un kā tos konstatēt

Vislabākās vietas ir pilsētu daudzstāvu mikrorajoni. Kā tipiska biotopa piemērus var nosaukt Purvciemu un Pļavniekus: 9-12 stāvu apbūve, starp mājām plaši pagalmi, koku galotnes labu gabalu zem augšējiem stāviem.

Tomēr Rīgā pēdējos gados riestojoši divkrāsainie sikspārņi ir dzirdēti arī centrā – Vecrīgā pie Konventa sētas, Kr. Barona ielā pie Ģertrūdes ielas krustojuma u.c. vietās. Tā kā iespējams, ka šo sugu var atrast tur, kur ir pilsētas (vai mazākas apdzīvotas vietas?!) apbūve ar vismaz divu, trīs stāvu ēkām.

Divkrāsainos sikspārņus var konstatēt pēc riesta saucieniem, kurus tie izdod mums dzirdamās frekvencēs. Riesta saucieni šai sugai ir viegli atpazīstami. Tie izklausās kā visai skaļi, regulāri atkārtoti metāliski spalgi čirkstieni, un dzīvnieki tos parasti izdod lidojumā ap kādu ēku, esot diezgan lielā augstumā. Vietās ar 9-12 stāvu ēkām tas parasti notiek virs astotā stāva līmeņa vai pat virs ēkām.

Klausoties ar "neapbruņotu ausi", pastāv tikai neliela iespēja sajaukt šos saucienus ar ziemeļu sikspārņa tā dēvētajiem sociālajiem saucieniem, bet galvenā atšķirība ir riesta saucienu regulārā atkārtošana ilgu laiku un vienā un tajā pašā ierobežotā teritorijā. Ziemeļu sikspārņi parasti vairāk par divām reizēm "neiečirkstas", un to "balsis" ir arī klusākas un grūtāk sadzirdamas. Drošākam sugas pierādījumam būtu vēlams šīs skaņas ierakstīt kaut vai ar mobilā tālruņa palīdzību kā, piemēram, 2013. gada 12. novembrī to bija izdarījis Edgars Dzenis, jo arī no šāda ieraksta pēc tam ir iespējams uztaisīt sonogrammu.

Riestošana parasti notiek vakarpusē, kad ir pilnīgi satumsis, piemēram, šobrīd tas būtu, sākot no aptuveni pulksten 18. Riests var notikt arī visai lielā aukstumā (ap nulle grādiem pēc Celsija vai nelielos mīnusos). Lietus laikā izredzes dzirdēt sikspārņus ir mazākas, kaut gan sīka smidzināšana reizēm tos nebiedē, ja citi apstākļi ir piemēroti.

Būsim priecīgi par divkrāsaino sikspārņu ziņojumiem gan tagad rudenī, gan ziemā. Riesta sezona vēl ir tikai pusē, un rudens šogad ir riestotājiem piemēroti silts, lai arī paslapjš. Īpaši gaidītas tiek ziņas no dažādām Latvijas apdzīvotām vietām/pilsētām, kur divkrāsaino sikspārņu riests līdz šim vēl nav reģistrēts, bet noderēs arī ziņas no Rīgas, kur jau labu laiku sistemātiski šīs sugas meklējumi nav izdarīti, vērot un klausīties sikspārņus aicina dabas vērotāji. Ne riesta sauciena meklējot!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!