Foto: Shutterstock
Daudziem cilvēkiem tieši suns ir viņu labākais draugs. Lai arī cik ļoti gribētos, lai četrkājainais mīlulis ar mums sarunātos cilvēku valodā un pastāstītu, kā viņš jūtas un ko domā, tas nav iespējams, un jācenšas izprast vien viņa skatieni, pozas un darbības. Taču atšķirīga ir arī suņu redze un dzirde, par ko plašāk vari lasīt turpmākajās rindās.

Suņa dzirde

Runājot par suņa dzirdi, jāizdala augsto un zemo frekvenču uztveršanas spējas. Zemo frekvenču skaņas suņa auss ir spējīga uztver līdzīgi kā cilvēka, taču augsto atpazīšanā un uztveršanā suņi ir pārāki. Skaņu uztveres diapazona augšējās robežas atšķirību dēļ suņi var dzirdēt dažādas skaņas, kuras cilvēkiem ir ultraskaņas. Ja suns sāk kļūt nemierīgs, arī modrs, iespējams, viņš kaut kur tuvumā sadzirdējis sikspārņu vai kādu grauzēju radītas augstas frekvences pīkstēšanu.

Jutīgas dzirdes evolūcija saistāma ar šo dzīvnieku priekštečiem, kuriem tā bija nepieciešama medību vajadzībām – labā dzirde palīdzējusi jau no seniem laikiem atklāt mazu medījumu klātbūtni, par kuru cilvēki pat nenojauš.

Foto: Shutterstock

Nereti suņa saimnieki saskaras ar situāciju, ka cilvēks vēl pat nav pienācis vai piebraucis tuvu pie mājas durvīm, kad suns jau sācis rosīties un gaidīt (šo parasti stāsta tie, kas sunim atrodas blakus konkrētajā brīdī). Varētu šķist, ka mīlulim ir kādas telepātiskas spējas, taču lielā mērā šāda rīcība skaidrojama ar labo dzirdi – suns ar laiku iemācās atšķirt saimnieka soļus vai atšķirīgo mašīnas skaņu. Arī savvaļā vilki spēj sadzirdēt citu sugas brāļu gaudošanu no ļoti liela attāluma.

Dažreiz cilvēki pārprot suni, domādami, ka tas kļuvis stūrgalvīgs, jo nereaģē uz viņu aicinājumu vai komandām. Daži to pat izskaidro ar "vecuma niķīgumu". Bet patiesībā visbiežāk problēma ir pavisam cita – suns pamazām zaudē dzirdi. Par šādu situāciju plašāku informāciju meklē te.

Suņa redze

Ja mēs, iepazīstot pasauli, galvenokārt paļaujamies uz redzi, tad suņiem dominējošā maņa ir oža, vēstīts "Suņu mīļu rokasgrāmatā". Pat suņiem ar visasāko redzi, tādiem kā kurti vai saluki (persiešu vēja suņi), kas ir īpaši selekcionēti, lai spētu medījumu vispirms saskatīt, ir daudz sliktāka redze nekā cilvēkiem. Par suņu ožas īpatnībām plašāk lasi šeit.

Foto: Shutterstock

Agrāk uzskatīja, ka suņi visu redz melnu vai baltu (izšķirot arī pelēkos toņus). Patiesībā daudzi joprojām ir pārliecināti, ka tā ir, taču suņi spēj izšķirt krāsas, bet ne tā kā cilvēki. Zinātnieki, balstoties uz gaismjutīgo šūnu veidiem suņa acs tīklenē, secinājuši, ka ķepaiņi labāk redz krāsu spektra zilo daļu. Suņi, visticamāk, redz līdzīgi kā cilvēks ar sarkanās un zaļās krāsas aklumu (daltonisma paveids), tomēr ne tieši tāpat. Uzskata, ka suņi redz zilu, zaļgandzeltenu, dzeltenu krāsu un dažādus pelēkos toņus.

Runājot par suņu redzi, tiek minēts, ka acs viņiem ir jūtīgāka pret kustībām, taču mazāk – pret detaļām, piemēram, ja kaut kur tālumā atrodas objekts, kas nekustīgi stāv, sunim tas ar laiku kļūs neredzams. Ar šo faktu skaidrojama arī medījamo dzīvnieku darbības – ja viņi jūt, ka tuvumā atrodas kāds, kurš varētu būt viņos "ieinteresēts", pirmā reakcija ir nevis bēgt, bet gan sastingt. Ja uzreiz metas skriet prom, maza iespēja aizmukt fiziski spēcīgākam dzīvniekam, jo tad medījums viņiem ir daudz labāk saredzams.

Foto: Shutterstock

Tāpat suņiem ir arī plašāks redzesloks nekā cilvēkam. Redzes loka plašums ir atkarīgs no šķirnes, piemēram, vai sunim ir plata vai šaura galva (ar šauru galvu tas ir plašāks, attiecīgi var redzēt vairāk).

Rakstā izmantota informācija no grāmatas "Suns tuvplānā".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!