Foto: Shutterstock
Domājot par bruņurupučiem, bieži vien prātā nāk pasakas, kur tie attēloti kā lēni un prātīgi dzīvnieki. Varētu šķist, ka arī mazie bruņurupucīši kā mājdzīvnieki nekādas galvassāpes nesagādās, taču izrādās, ka arī šiem dzīvniekiem ir kārtīgs raksturs. Ar savu pieredzi portālā "Theguardian.com" dalās Mišela Hansone.

"Mums ir bruņurupucis - Pārkers. Patiesībā viņš ir manas meitas bruņurupucis, taču vairākus mēnešus viņam nācās padzīvot pie manis," stāsta Mišela. Līdzīgi kā citi cilvēki, arī viņa domāja, ka pieskatīt bruņurupuci ir salīdzinoši viegli. Šķita, ka viņš, kā jau jebkurš cits bruņurupucis, lēnu garu rāpos apkārt, apēdīs kādu pieneni un nekādas problēmas nesagādās. Taču izrādījās, ka Pārkers ir bezbailīgs, piedzīvojumu kārs, ar mainīgu garastāvokli, neierastām vajadzībām un dzelzs gribu apveltīts bruņurupucis.

"Vasaras karstuma laikā Pārkers kļūst aktīvāks," savu stāstu turpina Mišela," un kurš gan viņu var vainot? Viņš grib tikt ārā no mājas. Un tad nu viņš izbēg." Saimniecei par izbrīnu Pārkers bez lielas piepūles pats spēj tikt no sava būra līdz tuvējam logam: "Viņš pakāpjas uz savas guļvietas, nobīda stikla būra jumtu, nokrīt no augstuma, piezemējas uz muguras, pārveļas atpakaļ uz kājām un tad sitas ar galvu pret logiem, kamēr kāds viņu izlaiž dārzā."

Bruņurupuču saimniece stāsta, ka, iznākot dārzā, Pārkers kļūst par īstu nešpetni. Viņš mēdz izbēgt no jebkura iežogojuma, rāpties pa bīstamiem akmeņiem, no tiem nokrist, iesprūst puķu podos vai pat doties uz peldi tuvējā dīķi.

Mišela atzīst, ka šāda Pārkera rīcība traucē viņas karjerai. "Es nevaru pastrādāt, jo nepārtraukti satraucos, ka ar viņu kaut kas varbūt ir noticis. Ja nu viņš ir apgāzies un nespēj piecelties? Ja nu viņš ir noslīcis, vai to aiznesusi lapsa? Es visu laiku kustos kā vilciņš – 10 minūtes pie galda strādājot, 10 minūtes pārbaudot dārzu un līdz pat elkoņiem rokoties dīķa dubļos," stāsta Bruņurupuča saimniece.

Pārkera saimnieces mājās mitinās arī suns, kas ir liels palīgs brīdī, kad Mišela izmisīgi pa visu dārzu meklē nešpetno bruņurupucīti. Viņa četrkājaino mīluli ir apmācījusi tā, lai viņš bez liekas piepūles spētu atrast noklīdušo Pārkeru.

Šie mēneši, kurus Pārkers pavadīja pie Mišelas, pilnībā mainīja viņas uzskatus par bruņurupučiem kā mājdzīvniekiem. Skaidrs ir viens – tie nemaz nav lēni un prātīgi, drīzāk gan palaidnīgi un izveicīgāki nekā mums varētu likties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!