Neredzīgais Kirils uz skolu vai citās ikdienas gaitās dodas ar pavadoņa palīdzību, kura lomu šobrīd ir uzņēmušies puiša vecāki, taču pavisam drīz viņš iegūs lielāku pastāvību, jo par viņa acīm kļūs melna laboradora kucīte vārdā Jomi. Suņu meitene patlaban tiek apmācīta, lai kļūtu par suni-pavadoni.

Talantam un lielam gribasspēkam ceļā stāties nevar nekas, – tā droši var teikt par 16 gadus veco Kirilu no Karostas Liepājā. Puisis pavasarī ar labām sekmēm pabeidzis Liepājas 3. pamatskolas 8. klasi un noslēdzis vēl vienu mācību gadu Liepājas 2. mūzikas skolā. Retas ģenētiskas saslimšanas rezultātā Kirils ir praktiski neredzīgs, viņam diagnosticēta ceturtās pakāpes vājdzirdība un citas veselības problēmas. Taču, pat neredzot notis sev priekšā un skaņas sev apkārt saklausot tikai ar dzirdes aparāta palīdzību, Kirils Latviju spējis pārsteigt ar savu ģitārspēles talantu – viņš nupat ieguvis pirmo vietu Ojāra Grīnberga organizētajā konkursā gan solo, gan ansambļu grupā. Tāpat šogad izcīnīta viena no 12 laureātu vietām dalībai koncertā "Nāc līdzās", kas notiks gada izskaņā, un pagājušajā gadā viņš ieguva godpilno otro vietu konkursā "Latvijas gada ģitārists 2017".

Lai gan mājās mīt vēl viens spalvains iemītnieks – sunītis Toša, Kirils jau sen sapņoja pats par savu suni. Un kopš brīža, kad Kirils Jomi pagājušās vasaras sākumā kopā ar vecākiem pārveda mājās, vēl pavisam mazu esot, abi ir nešķirami. Tagad starp skolu, mūzikas skolu, treniņiem ģitārspēlē un mājasdarbiem Kirilam jārod laiks arī savas Jomi skološanai. Suņa apmācīšanā palīdz kinoloģe Māra Semjonova, taču, lai Jomi kļūtu par īstu suni-pavadoni, ar Māras nodarbībām vien reizi nedēļā noteikti nepietiek. Visu izšķir tas, cik daudz ar suni mājās gatava strādāt arī ģimene. "Kirila ikdiena mūzikas nodarbību dēļ ir ļoti piesātināta. Tomēr tieši Kirils ir tas, kurš uzcītīgi pilda visus manis dotos iknedēļas uzdevumus un trenē Jomi. Tāpat abi ik dienu pēc skolas dodas garās pastaigās. Sunim katru dienu nepieciešamas vismaz divu stundu ilgas pastaigas. Tās nāk par labu arī Kirilam, jo veselības problēmu dēļ viņam nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes," stāsta kinoloģe.

Neskatoties uz invaliditāti, Kirils apmeklē parastu skolu. Tiesa, tas prasa lielu apņēmību gan no paša pusaudža, gan viņa ģimenes. "Kirilam ir stundas, kur viņš priekšmetus apgūst kopā ar citiem, un tādas, kurās pasniedzējs ar viņu strādā individuāli. Tie ir priekšmeti, kur svarīgi ne tikai dzirdēt pasniedzēja teikto, bet arī redzēt uz tāfeles rakstīto vai citas vizualizācijas. Mājasdarbus pildīt palīdzu es – viņš viens to paveikt nevar. Man priekšā jāizlasa uzdevumi, un tikai tad viņš tos var pildīt. Priekšā jālasa ir pilnīgi viss – citādi jau tas nav iespējams!" par ikdienas darbu ar dēlu stāsta Svetlana.

Labākās sekmes Kirilam ir vēsturē, kur, kā viņš pats palepojas, šogad gala atzīmē ticis pie apaļa desmitnieka. Puisim ne tik ļoti pie sirds ejot tādi priekšmeti kā matemātika, ķīmija un fizika – tie, kurus, neredzot priekšā formulas, skaitļu virknes un grafikus, apgūt ir grūti. Puiša lielākais palīgs ir labā atmiņa, kas lieti noder arī viņa mīļākajā nodarbē un sirdslietā – ģitārspēlē. Visus skaņdarbus no sava itin plašā repertuāra, kurā ir gan klasika, gan modernāki ritmi no "Metalica" vai mūsu pašu "Līvu" – "Dzelzsgriezējs", Kirils iemācās no galvas pēc dzirdes.

Nākamgad, pēc 9. klases pabeigšanas, puiša ikdiena būtiski mainīsies – Karostas teritorijā vidusskolu nav, tāpēc ikdienā, visdrīzāk, nāksies mērot krietni garāku ceļu uz Liepājas centru. Teju neredzīgajam Kirilam tās būs lielas pārmaiņas, un kinoloģe Māra cer, ka Jomi pēc aptuveni gada būs apguvusi gana daudz, lai saimnieku šajā ceļā spētu pavadīt. Taču priekšā vēl daudz darbu. "Jomi savā pusotra gada vecumā vēl ir bērna prātā. Lai gan viņa labi apguvusi paklausību, iet blakus un uzmanīt saimnieku, sunītei vēl ir daudz jāmācās. Suni-pavadoni no uzdevuma novērst nedrīkst nekas – ne cits suns vai kaķis, ne putniņš vai neparasta situācija. Tāpat jāapstājas un jābrīdina saimnieks par priekšā esošu šķērsli, jāapstājas pirms ielu krustojumiem – jābūt par sava saimnieka acīm. Kopumā daudzas no šīm lietām Jomi jau izdodas, taču abus vienus pašus atstāt vēl nevar," atzīst Māra.

To, ka Jomi, kas top par suni-pavadoni, apziņa veidojas, ievērojusi arī Kirila mamma Svetlana. "Domāju, ka Jomi ļoti labi saprot, ka Kirils neredz, un viņam daudzējādi pielāgojas. Piemēram, mājās esot, ja Kirils nāk, viņa laikus paiet malā, jo saprot, ka viņš neredz un var viņai uzkāpt. Jomi Kirilu arī ļoti uzrauga, īpaši ārā uz ielas. Pat, ja es pastaigas laikā viņu ar pavadu vilkšu prom, viņa rausies pie Kirila atpakaļ un nekur bez viņa prom neies," stāsta Svetlana.

Kirils un Māra šobrīd cītīgi strādā pie tā, lai Jomi iemācītos no zemes pacelt un saimniekam padot jebkuru priekšmetu, tai skaitā metālisku. "Ar to joprojām cīnāmies – Jomi nepatīk ņemt mutē metāliskus priekšmetus. Taču saimniekam no rokām var izkrist atslēgas vai baltais neredzīgā spieķītis, tāpēc šī nepatika noteikti ir jāpārvar," saka Māra.

Kirils kopā ar vecākiem regulāri dodas garās pastaigās uz mežu, jūru vai peldēt, kas Jomi parasti sagādā vislielāko sajūsmu. "Mums māju tuvumā ir Beberliņu ūdenskrātuve, kas tagad, siltajā laikā, ir Kirila un Jomi mīļākā vieta, jo abi ir lieli peldētāji," stāsta Kirila mamma Svetlana. To uzskatāmi nodemonstrē arī Jomi pati, intervijas un fotosesijas laikā Rīgā negaidīti metoties atvēsināties Arkādijas parka dīķī.


Jomi pēdējā gada laikā lieliski iekļāvusies ne tikai Kirila, bet arī visas ģimenes dzīvē, to vēl vairāk saliedējot, uzskata kinoloģe Māra. "Kad redzu, cik ļoti viņi sunīti iemīlējuši, un cik ļoti viņu ģimene šobrīd ir vienota, atliek vien teikt acīmredzamo – Jomi bija tā, kas ģimenei pietrūka. Viņa motivē pavadīt laiku kopā un devusi Kirilam un viņa ģimenei gluži vai jaunu elpu aktīvākai un priecīgākai ikdienai. Viņa ir kā vēl viens ģimenes loceklis," saka Māra.

Kirils ir ļoti kluss un kautrīgs puisis, tāpēc kinoloģe Māra par vienu no galvenajiem ieguvumiem uzskata pašpārliecību, ko Jomi pamazām vairo. "Jomi noteikti palīdz Kirilam atvērties – viņš ļoti lepojas, ka blakus iet skolots suns ar vestīti, kas vēsta "suns-asistents". Vēl jo vairāk, ja kāds Jomi paslavē. Kirils varbūt to skaļi nepasaka, bet to vienmēr var redzēt viņa sejā."

Jomi un Kirils ir programmas "Draugs īpašam bērnam" dalībnieki. To pilnībā nodrošina labdarības fonds "BeOpen". Programmas laikā suņi savu saimnieku ģimenēs nonāk jau kucēna vecumā un Latvijā profesionālu kinologu un kanisterapeitu uzraudzībā tiek apmācīti katra bērna individuālajām vajadzībām. "Projekta laikā pie suņa-asistenta vai suņa-pavadoņa tikušas piecas Latvijas ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Mēs esam ļoti gandarīti par tiem rezultātiem, kas projekta gaitā sasniegti gada laikā. Būtiskas, ļoti pozitīvas pārmaiņas notiek visu mūsu projekta dalībnieku ikdienā. Rīdziniecei Katrīnai, valmierietim Robertam, Elīnai no Liepupes un liepājniekam Kirilam topošie suņi-asistenti un suns-pavadonis kļuvuši jau par nozīmīgu stimulu būt aktīvākiem ikdienā, drošāk iekļaujoties ikdienas norisēs un kļūstot pašapzinīgākiem. Savukārt trauslajam Evertam, kurš pasauli izzina pamatā ar dzirdi un tausti, topošais draugs Oris ir kļuvis par nopietnu saikni ar pasauli," atzīmē labdarības fonda "BeOpen" valdes locekle Ingrīda Šmite.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!