Dzīve kokā

Pirms diviem gadiem 15 dažādi motivēti cilvēki devās uz Bērzauni, lai 17 stundas dzīvotu kokā apmēram 11 metru augstumā. Pirms ekspedīcijas notika rūpīga koka izvēle, pamatojoties uz to, cik koks ir dzīvs un stiprs, un uz tā zaru diametru.

Koka mājas iekārtošanu visi tās iedzīvotāji veica kopā. Ekspedīciju vadītāji, cilvēki ar alpīnisma iemaņām, pārējiem ierādīja, kā siet mezglus, lai no lazdu un kārklu zariem taptu dzīvošanas platformas, no virvēm tika veidoti "gaiteņi" un margas, kur pieturēties. Vienā no izveidotajām platformām tika izveidota virtuve, kurā tika novietots prīmuss, uz kura vēlāk tika pagatavot auzu putra. Kā pēdējās tika veidotas guļvietas, kokos iesienot šūpuļtīklus. Lai koka iedzīvotāji no tā nenokristu, katrs bija iesiets drošības atsaitē.

Visvairāk emocijas izraisīja tualetes būvēšana un izmantošana. Tualete tapa vienā no koka zariem - aiz brezenta aizkara iestiprināja cauruli. Un tieši tualetes lietošana koka iedzīvotājiem, šķiet, sagādāja vislielāko pārbaudījumu un iespēju izkāpt no savas komforta zonas!  

Kad satumsa, koka iedzīvotāji savu "dzīvokļu" logos sakāra paštaisītus lukturīšus ar svecēm. Arī nakts bijusi piedzīvojums visiem - dažs knosījies un grozījies, cits atzinis, ka tik saldi nav gulējis sen. Ja no sākuma ik pa brīdim atskanēja izsauciens par nokritušām mantām, tad beigās tādiem niekiem vairs netika pievērsta uzmanība un zem koka lēnā garā izveidojies nokritušo mantu kultūrslānis.

Dzīve kokā ir fiziska un garīga mācībstunda - ir jāatbild par katru iesieto mezglu, jo no tā ir atkarīga cita cilvēka guļvieta un, iespējams, pat drošība, nākas ne tikai izkāpt, bet pat izdarīt milzīgu lēcienu no savas komforta zonas un ir iespēja tā kārtīgi iepazīt arī pašam sevi. Pēc atgriešanās uz zemes, pat tie dalībnieki, kuri mīl vientulību atzinuši, ka 17 stundu kopdzīve kokā, dalīšanās ar ēdienu bļodiņām un karotēm ne tikai nav traucējusi, bet pat ārkārtīgi pozitīvi uzlādējusi.