Jau izsenis kalēja amats ir bijis ļoti nozīmīgs – gan būvējot mājas, gan uzturot saimniecības. Bez šo meistaru pakalpojumiem neiztiek joprojām. Īsts sava amata pratējs ir Turaidas kalējs Andris Ščeglovs, kurš profesijā nostrādājis vairāk nekā 20 gadu, raksta žurnāls "Praktiskais Latvietis".
Sēta prezidenta īpašumam
Šim vīrišķīgajam arodam Andris pievērsās, sievastēva rosināts. Pēc Jāņmuižas Valsts tehnikuma beigšanas, kur apguva celtnieka prasmes, kādu laiku pastrādāja kolhoza celtnieku brigādē, tad dārzniecībā, kur bijusi pirmā saskare ar dzelzs apstrādi.
"Metināju caurules, sūkņus un ko nu vēl vajadzēja. Tad pārliecinājos, cik plastisks materiāls ir sakarsēta dzelzs, ka to var locīt un vērpt. Tomēr ar šādu bagāžu vien bija par maz, lai kļūtu par kalēju. Kā tas nereti notiek, liktenis saveda kopā ar īsto cilvēku, kas ierādīja aroda pamatus un smalkumus," atceras Andris un izstāsta, ka viņa darbaudzinātājs bijis draudzenes tēvs – Straupes kalējs, Tautas daiļamata meistars Dainis Mežancis, kurš vēlāk kļuva par viņa sievastēvu.
Simboliski, ka tikko 20 gadus sasniegušais puisis, apņemot sievu, izlēma, ka kāzās tuvākajiem radiem – brāļiem, māsām, vecāmmātēm, veciemtēviem un citiem – dāvinās paša kaltas lietas, lai tās būtu pavisam personiskas. Tagad pats nosmej, ka grozs bijis smags, ka ne pacelt, pilns ar visādiem dzelžiem: svečturiem, puķupodu turētājiem un kamīna piederumiem.
"Viens no pirmajiem pasūtījumiem, pie kura ķēros kopā ar sievastēvu, bija sēta un vārti tagadējā Valsts prezidenta (tad – Unibankas prezidenta) Andra Bērziņa mājai Cēsīs," stāsta kalējs.
Neatkarīgs putns
Kaut arī strādāt kopā ar sievastēvu nav bijis ne vainas, jutis, ka gribas kļūt patstāvīgam, lai varētu realizēt savas ieceres. Kalēju brālības vadītājs Edmunds Peslaks iedrošinājis pieteikties Turaidas muzejrezervātā, kur meklējuši kalēju, kas būtu gatavs īrēt tur esošo smēdi, uzsākt uzņēmējdarbību, plus vēl muzeja apmeklētājiem demonstrēt kalšanas procesu.
"Uz šo vietu bija pieteikušies vairāki, taču bija domājuši, ka muzejs kalējam maksās algu. Bet noteikumi bija citi – kalējam pašam jānodrošina sev iztika un vēl kāds bišķis jāmaksā par smēdes īri. Vairums baidījās uzņemties šādu atbildību, jo vēl 1998. gadā tā bija jauna saimniekošanas pieredze," saka Andris.
Muzeja vadība smēdes atslēgas nodevusi enerģiskajam un strādāt gribošajam jauneklim. Iespējams, ka sava veida akceptu no mākoņa maliņas devis arī Turaidas muižas kalējs Andrejs Šenbergs, kas ap 1894. gadu šajā smēdē rosījies pirmais. Kā nekā – gan seno dienu Turaidas kalējam, gan tagadējam smēdes saimniekam ir vienādi inciāļi – A. Š. Andris nosmej, ka dažkārt, strādājot vēlu vakarā, esot sajutis, ka smēdē ir vēl kāds. Laikam jau vecais kalējs mani pieskata, viņš nosaka.
Turaidas muzejrezervātā smēdes durvis apmeklētājiem ir atvērtas visas nedēļas dienas, izņemot svētdienu, lai, kā Andris saka, varētu pabūt kopā ar ģimeni, kurā aug bērni, aiziet uz baznīcu grēkus izsūdzēt, atvilkt elpu.
Tā kā nedēļas nogalē Turaidā apmeklētāju esot tik daudz kā zivis murdā, viņš darbus cītīgi plānojot. Ja, izpildot kādu pasūtījumu, nepieciešams arī slīpēt, urbt vai metināt, smēdē ierodoties agri no rīta vai vēlu vakarā, kad muzejrezervāts apmeklētājiem ir slēgts.
"Tūristi jau grib redzēt sarkano, ugunī nokaitēto dzelzi – kā to kaļ, vij un loka," stāsta kalējs. Lai viņi mājup dotos ar Andra darinājumiem, smēdē bagātīgā klāstā ir no dzelzs izkaltas latvju zīmes, laimes pakavi, monētas, dekoratīvas nagliņas, karoga turētāji, svečturi un vēl daudz citu lietu. Meistars izstāsta, ka daudziem jaunajiem pāriem kāzu dienā esot kļuvis par tradīciju pēc Turaidas Rozes kapa apmeklējuma iegriezties viņa smēdē un kopīgi izkalt laimes pakavu, tajā iegravējot savus iniciāļus.
6000 naglu pils grīdai
Andris daudz kaļ ar rokām, kā tas darīts senatnē – pirms 100 un 200 gadiem muižas smēdē. Viņš neizmanto ievestas rūpnieciskas sagataves un pneimatiskos āmurus. Ēzi, kur karsē dzelzi, kurina ar oglēm, ar paštaisītu smagu āmuru sit pa dzelzs gabalu, kas nolikts uz laktas. Viņa darinātie metālkalumi apvieno praktisku pielietojumu ar estētisku baudījumu, tiem ir mūžīga vērtība, jo kalpos vairākām paaudzēm.
Starp Andra liela apjoma veikumiem ir kalumi Turaidas muižas saimnieciskā centra ēkām, arī Turaidas pils ēkai, kur rietumu korpusa grīdās iestrādātas 6000 viņa naglas. Tāpat esot apkalis vai visus apkārtnes restorānus un viesu namus, piemēram, daudziem labi zināmo "Raganas ķēķi". Daudz pasūtījumu izdarot turīgie ļaudis, kas ceļ privātmājas. Visbiežāk viņiem kārojoties skaisti izkaltus vārtus, restes pirmā stāva logiem, lukturus, arī restaurēt vecus kalumus un pūralādes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
