Helovīns vai nē, bet ceļotājiem vienmēr patikuši un interesējuši neparasti apskates objekti. Labākie parasti ir tie, kam ir savs stāsts, leģenda vai neparasta vēsture. Šādus objektus parasti ir ne tikai intesesanti apskatīt, bet arī par tiem lasīt. Lūk, 13 vietas, kur mīt leģendāri spoki, aug milzu radioaktīvi koki, atdusas miljoni, atdzīvojas leļļu galvas vai pat notiek veļu dievkalpojumi!

Spoku apsēstā Pidhirtsi pils, kuras sienā iemūrēta muižniece

Pidhirtsi pils, kas atrodas Ukrainas rietumos, stundas brauciena attālumā no Ļvivas, ir slavena gan kā 17. gadsimta arhitektūras meistardarbs, gan vieta, kur visvairāk spokojas.

Pidhirtsi ir neliels ciems Ļvivas apgabalā, kur 1630. – 1640. gadā poļu magnāts no Lietuvas Staņislavs Koņecpoļskis uzcēla grandiozu un pompozu pili ar vērienīgiem nocietinājumiem. To pat uzskatīja par vienu no labākajiem pils kompleksa piemēriem Eiropā, raksta Ukrainianweek.com. Tā veidota kā piecstūru bastions – katra tā mala ir gandrīz 100 metrus gara. Īpaši slavena pils bijusi ar savu brīnišķīgo dārzu. Tāpat tur bijis teātris, zoodārzs, dzirnavas, kā arī baznīca, kas apskatāma vēl tagad.

Pirms komunistu nākšanas pie varas pils piederēja vienai dižciltīgai Polijas ģimenei pēc otras. Eiropas valdnieki, piemēram, Polijas karaļi Vladislavs IV Vāsa un Jānis III Sobieskis, Austrijas imperators Francis Jozefs I (pēc trešās Polijas dalīšanas pils kādu laiku nonāca Austrijas īpašumā) un Vācijas ķeizars Vilhelms I apmeklējuši šo pili vairākas reizes.

Leģendas vēsta, ka Vaclavs Rzevuskis (Waclaw Rzewusky), kurš dzīvoja pilī laikā no 1720. līdz 1779. gadam, greizsirdības vadīts, pils sienā dzīvu iemūrējis savu jauno sievu. Tad nu viņa it kā kļuvusi par pils spoku – sievieti baltā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju vara ierīkoja pilī tuberkulozes sanatoriju, bet 1956. gadā tā gandrīz pilnībā nodega.

Kad Ukraina atguva neatkarību, tās valdība apsvērusi domu šajā vietā ierīkot prezidenta rezidenci. Tomēr šis plāns neīstenojās, un 1997. gadā pili nopirka Ļvivas Mākslas galerija, kas uzsāka tās atjaunošanu. Diemžēl 2013. gadā darbi tika pārtraukti, jo aptrūkās finansējums. Tūristi pils teritorijā drīkst ienākt, apskatīt parku un apkārtni, bet ieiet pašā pilī ir aizliegts.

Vairāk par ukraiņu spoku pili lasiet šeit.

Eiropas spocīgākā baznīca

Lukovā atrodas viens no Eiropas spocīgākajiem apskates objektiem – Lukovas baznīca, kurā ik dienu norit "veļu dievkalpojums".

Lukova Čehijā ir sena pilsēta, kurā jau kopš viduslaikiem bijusi liela baznīca. 1968. gadā šai Svētā Jura baznīcai bēru ceremonijas laikā iebrucis jumts. Vietējie sprieduši, ka tas bijis lāsts. Tādēļ pārstājuši iet šajā baznīcā, portālā Roadtrippers.com raksta tā autore Tatiāna Dangere.

30 gadus baznīca bijusi pamesta, un, laika zoba grauzta, jau sākusi brukt. Kad tās izskats jau draudīgi sācis atgādināt drupas, jauns mākslinieks vārdā Džeims Hadrava nolēmis savu bakalaura darba "Mans prāts" skulptūru kolekciju izvietot "reālā vidē". Proti, vairāki desmiti spocīgu, ar baltiem palagiem, halātiem un mežģīnēm klātu figūru izvietotas baznīcas solos, it kā veļi vai spoki apmeklētu dievkalpojumu pussagruvušajā un noplukušajā baznīcā. Ekspozīcijas nosaukums ir "Ticīgie".

Ekspozīcija atvērta katru dienu pēc pulksten 13, bet svētdienās tā ir slēgta.

Vairāk par baznīcu lasiet šeit.

Tukšā Famagusta – kādreiz Vidusjūras lielākais kūrorts

Fоtо: Shutterstock

Sengrieķu leģenda vēsta, ka Kipras salas krastos no jūras putām ir dzimusi mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte. Tāpēc Kipru dēvē par Afrodītes salu – saules pielieta, auglīga zeme, brīnišķīgi zila jūra, maigs klimats, skaisti kalni – tā tiešām ir kā paradīze vai kas līdzīgs. Turklāt sala atrodas arī būtisku tirdzniecības ceļu krustpunktā – starp Āfriku, Eiropu un Tuvajiem Austrumiem, tāpēc nav nekāds brīnums, ka salas lielākā pilsēta Famagusta reiz bijusi viena no Vidusjūras lielākajām un skaistākajām pilsētām. Līdz brīdim, kad to okupēja turki...

Pilsēta bijusi tiešām liela – gadsimtiem ilgi tā bijusi viena no reģiona galvenajām ostām, bet 20. gadsimta vidū kļuva par tik iecienītu kūrortu, ka vasarā (kas ir gandrīz visu gadu) tur uzturējās vairāki miljoni cilvēku. Tur bija neskaitāmas kafejnīcas, lielas viesnīcas un smilšainas, baltas pludmales pie tirkīzzilās jūras. Tomēr 20. gadsimta 50. gados Kipra atdalījās no Anglijas, kuras kolonija tā visai ilgi bija – par to vēl joprojām liecina satiksmes organizācija pa kreiso pusi.

Aptuveni desmit gadus kiprieši vairāk vai mazāk veiksmīgi valdīja savā zemē un kūrorts attīstījās, kļūstot par iecienītāko visā Vidusjūrā – tur atpūtās gan Eiropas, gan ASV slavenības, bet tad šo vietu iekāroja kaimiņi turki un arī ieņēma.

Kā paši Kipras grieķi stāsta, tas bijis drausmīgs laiks, kad ne vien daļu salas okupējuši turki, bet tik ilgi nīstie angļi atgriezušies kā miera uzturētāji. Līdzīgi kā pašlaik Krievija Krimu, lai arī starptautiski neatzīti, 1974. gadā daļu salas teritorijas pārņēma turki, dažu dienu laikā no mājām izliekot to īpašniekus un cēlājus – kipriešus, kam visu dzīvi nācās sākt no gala salas dienvidu daļā, kas ir sausāka, ne tik auglīga un visādi citādi nekoptāka par Ziemeļkipru. Pēc šiem notikumiem sāka attīstīties kūrorti Turcijā un Ēģiptē.

Salas sadalīšana vistiešākajā veidā ietekmēja arī Famagustu. Pilsēta atrodas tā saucamajā buferzonā, tādēļ tās iemītniekiem mājas vajadzējis pamest divu dienu laikā, un kopš tā laika šo teritoriju apsargā militārpersonas, tās lielākā daļa ir slēgta un "sastingusi" vēl šodien, bet pārējā pilsēta ir puspamesta. Interesanti, ka kādreiz pilsētā bija 365 kristiešu baznīcas – katrai gada dienai pa vienai. Gan milzīgas katedrāles, gan pavisam mazas baznīciņas no dzeltenīgā smilšakmens. Tomēr turki ir musulmaņi, tāpēc jau vairāk nekā 40 gadus ēkas lielākoties stāv savā vietā, kā to darījušas simtiem gadu, bet to durvis ir slēgtas vai arī tajās ierīkots kas cits. Īpatnēji, ka ticību atšķirība vienā no lielākajām katedrālēm turkiem nav traucējusi ierīkot mošeju, ko, novelkot kurpes, pašlaik var apmeklēt ikviens interesents.

Hašimas sala - betona cietoksnis bez dzīvības

Hašimas salu sauc arī par Gunkajimu, kas tulkojumā no japāņu valodas nozīmē Kaujas kuģu sala. Tā ir neliela sala, kas atrodas netālu no bēdīgi slavenās Nagasaki. Uz tās kādreiz darbojušās lielas ogļraktuves, un no 1887. līdz 1974. gadam tur dzīvojuši aptuveni pieci tūkstoši iedzīvotāju. Bet tad salas īpašnieks – koncerns "Mitsubishi" - slēdza ogļraktuves.

"Mitsubishi" salu no vietējā aristokrāta nopirkusi 1890. gadā. Tajā izraktas ogļu šahtas, uzbūvēts ogļraču ciems, kā arī pamazām pati sala uzbērta, lai tās izmēri palielinātos. Nelielais ciems ātri "audzis" un pārvērties betona džungļos ar lielu iedzīvotāju skaitu - 1959. gadā šī bijusi pasaules apdzīvotākā vieta ar 5259 iedzīvotājiem (7301 cilvēks uz kvadrātkilometru).

Tomēr tehnoloģijas attīstās, un, kad par degvielu un kurināmo pasaulē vairāk sāka izmantot dīzeļdegvielu, ogļrūpniecības apjomi samazinājās un iedzīvotāji sāka pamest šo salu. 1974. gadā raktuves slēdza pavisam un "Mitsubishi" atdeva salu Nagasaki pašvaldībai, raksta Totorotimes.com.

Dažu dienu laikā salu pametuši visi tās iedzīvotāji, bet nošķirtās atrašanās vietas dēļ laiks tajā ticis gluži vai iekonservēts. Tā nu sala stāvējusi pamesta 35 gadus, līdz Japānas valdība atskārtusi, ka šī ir unikāla vieta un varētu būt labs tūrisma objekts.

Par Japānas spoku salu vairāk lasiet šeit.

Brūkošā Mirandas pils Beļģijā

Fоtо: Shutterstock

Mirandas pils (Château Miranda) Beļģijā ir viena no šīs valsts aristokrātijas un kultūras mantojuma tumšajām lapaspusēm. Lai arī kādreiz brīnumskaista, mūsdienās tā ir vieta, kur pulcējas vandāļi, sātanisti, spoku mednieki un alternatīvā tūrisma cienītāji. Iespējams gan, ka tas ilgi vairs neturpināsies, jo īpašnieki jau parakstījuši atļauju celtni nojaukt, tomēr ar petīciju tiek vākti paraksti, lai to nepieļautu.

Mirandas pili 19. gadsimtā uzcēlusi franču aristokrātu ģimene Lidekerki - Bufo (Liedekerke-Beaufort), kas 18. gadsimta beigās bēguši no revolūcijas jukām, bet galvenokārt jau no giljotīnas. Pēc tam viņi mituši tuvējā muižā Beļģijas dienvidos. Kad nolemts, ka nepieciešama pils, tās celtniecībai piesaistīts angļu arhitekts Edvards Milners. Viņš uzbūvēja greznu neogotikas stila celtni, kas atgādināja pasaku princeses mītni. Pilij bija vairāki desmiti tornīšu un aptuveni 500 logi, teikts pamesto apskates objektu vietnē Forbidden-places.net. Tā kļuvusi par vienu no apkārtnes lepnumiem, un ģimene to izmantojusi kā vasaras rezidenci, ko ieskāvuši skaisti dārzi.

Tomēr pēc gadsimtu ilga relatīva miera Otrajā pasaules karā pili okupēja nacisti, un tās īpašumos notikušas arī sīvas kaujas. Pēcāk to pārņēma Beļģijas valdība un ierīkoja tajā vasaras nometnes bērniem, kas bijusi ļoti populāra, bet 1980. gadā tā beigusi pastāvēt un slēgta. Aristokrātu ģimene, kam pils vēl joprojām pieder, sākusi meklēt investorus un vēlējusies tajā iekārtot viesnīcu, tomēr plāns neizdevies, un pils 1990. gadā pamesta vandāļu ziņā. Tāda tā ir vēl joprojām, un ar katru gadu tās stāvoklis arvien pasliktinās.

Vairāk par pili lasiet šeit.

Pasaules lielākais kaps

Fоtо: AFP/Scanpix

Parīzes katakombas ir pazemes apglabājumu vieta Francijas galvaspilsētā, kas pieejama apskatei, un jau izsenis atzīta par vienu no pilsētas biedējošākajām vietām. Nav nekāds brīnums, ka daudzi runā, ka šajā vietā spokojoties.

Katakombas Parīzē mēdz dēvēt arī par pasaules lielāko kapu, jo tur atrodamas vairāk nekā sešu miljonu cilvēku mirstīgās atliekas.

18. gadsimta vidū Francija bija viens no politiskajiem un ekonomiskajiem centriem pasaulē. Šajā laikā ļoti ātri "auga" Parīze un arī tās iedzīvotāju skaits. Likumsakarīgi, ka pieauga arī mirušo skaits, un, tā kā pilsētā trūka vietas, kur zemes klēpī guldīt viņu mirstīgās atliekas, zem pilsētas tika izveidotas katakombas, pazemes ejas un tuneļi. Otrā pasaules kara laikā katakombas franču pretošanās kustība izmantoja kā slēptuvi no nacistiem.

Mūsdienās Parīzes katakombas ir viens no iecienītākajiem tūristu apskates objektiem Francijā. Katakombas ir oficiāls Parīzes muzejs. Ieeja Katakombās ir pie pilsētas agrākajiem Barrière d'Enfer vārtiem. Pēc tam jādodas 19 metrus dziļi pazemē pa spirālveida kāpnēm, lai nokļūtu īstā nāves valstībā ar miljoniem kaulu un galvaskausu. Šeit uzņemtas arī vairākas Holivudas filmas.

Naktsmāju izīrēšanas portāls Airbnb.com šogad izsludināja eseju konkursu, kura uzvarētājs ar draugu vai otru pusīti šajā baisajā vietā varēs pavadīt neaizmirstamu nakti. Vairāk par to variet lasīt šeit.

Kovboju spoki – pamestā Sentelmo

Sentelmo (St. Elmo) ir viena no ASV un Kolorado štata vislabāk zināmajām spoku pilsētām. Ja esat redzējuši kaut vienu vesternu, tad varēsiet iedomāties, kā tur izskatās.

Santelmo tika dibināta 1880. gadā "Zelta drudža" laikā un turējās godam līdz 1922. gadam, kad, kā leģenda vēsta, visi, kas tur dzīvoja, iekāpa pēdējā vilcienā prom no turienes.

Tagad Sentelmo iemieso to, ko iztēlojamies, kad domājam par tuksnesīgām Mežonīgo Rietumu pilsētelēm ar salonu, kam ir divviru durvis, kuras ar kāju atsper kovbojs. Tikai tagad to klāj putekļi, bet vasaras sezonā tā pieejama tūristiem. Tad tur darbojas arī veikals un iespējams pat pārnakšņot.

Velna kalns Berlīnē - vieta, kur noklausīties krievus

Velna kalna (Teufelsberg tulkojums no vācu valodas) noklausīšanās staciju Rietumberlīnē 1960. gados uzbūvēja amerikāņi, lai izspiegotu krievus Austrumberlīnē.

Pašlaik šie torņi, kas atgādina golfa bumbiņas, stāv tukši un uz tiem ved ekskursantus, lai pastāstītu par Auksto karu.

Ir visai dīvaini atrasties kādreiz tik ļoti slepenā un armijas vajadzībām celtā vietā, ko tagad pārņemusi anarhija – daudz kas ir izdemolēts, visur redzami grafiti zīmējumi.

Šeit arī iespējams vērot saulrietu no augstākā punkta Berlīnē.

Viesnīca Kanādā ar darbinieku – spoku

Kanādas "Fairmont Banff Springs" viesnīca pēc sava izskata nedaudz atgādina senu viduslaiku pili un par to klīst arī atbilstošas spoku leģendas un nostāsti. Viesnīcas 9. stāvā varot sastapt tās kādreizējā darbinieka Sema Makaulija garu, kurš palīdz viesnīcas viesiem ar viņu somām un tad pēkšņi izgaistot brīdī, kad ceļotāji gatavojas samaksāt dzeramnaudu.

Šis vīrs tik ļoti mīlējis savu darba vietu, ka šeit atgriezās arī pēc nāves. Vairāki cilvēki ir sastapušies arī ar kādas jaunas līgavas garu, kas šajā viesnīcā esot nomirusi tieši pirms savas kāzu dienas.

Pripjata – radiācijas 'spoki' Ukrainā

Fоtо: Shutterstock

Slavenākā bijušās PSRS teritorijas spoku pilsēta. Turklāt vārds "pilsēta" nav nejaušs – arī šobrīd, gandrīz 30 gadus pēc pilnīgas pilsētas iedzīvotāju evakuācijas, Pripjatai nav atņemts pilsētas statuss, lai gan pašlaik šajā vietā palikušas vien dažas "rosīgas ēkas" – speciālā veļas mazgātava, ūdens attīrīšanas stacija un iebraukšanas kontrolpunkts.

Pripjata tika evakuēta 1986. gada 27. aprīlī – 35 stundas pēc postošās Černobiļas AES katastrofas. Pirms Černobiļas avārijas pilsētā dzīvoja aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, strādāja kinoteātri, bērnudārzi un skolas, tajā bija pat atrakciju parks. Pilsētā auga aptuveni 42 tūkstoši rožu krūmu.

Pašlaik pilsēta ir pilnīgi tukša, un tās skati ir baisi – pamestas ēkas, izsisti logu stikli, atstātas un jau daļēji iznīcinātas cilvēku mantas. Laika zoba un vides ietekmē ēkas pamazām sabrūk, vēl desmit gadi un Pripjata pilnībā pārvērtīsies par drupām. Pilsēta pamazām aizaug ar vībotnēm, kuras vienmēr augušās šajā rajonā, bet pēc Černobiļas katastrofas radiācijas ietekmē augi sasnieguši nenormālus izmērus.

Īstā Frankenšteina pils

Netālu no Vācijas pilsētas Darmštates atrodas īstā briesmoņa Frankenšteina pils. Viena no versijām vēsta, ka tieši šo pili kā sava slavenā romāna "Frankenšteins jeb Modernais Prometejs" iedvesmas avotu izmantoja rakstniece Mērija Šellija 19. gadsimta sākumā.

Pils ir vieta, kur satiekas leģendas un mistēriju pasaule. Pils apdzīvota līdz 17. gadsimtam, tad pamesta. Tagad šeit dzīvo vienīgi spoki, un par pili klīst baisas leģendas.

Informācija par šīs vietas vēsturi ir visai pretrunīga. Viens no pils saimniekiem - dakteris, zinātnieks, alķīmiķis Džozefs Konrāds Dipels šeit tiešām esot veicis savus šaušalīgos eksperimentus, tostarp mēģinājumus panākt dvēseļu pārceļošanu starp mirušiem cilvēkiem.
Par dakteri klīduši dažādi nostāsti - vietējie iedzīvotāji bija pārliecināti, ka viņš ir pārdevis savu dvēseli sātanam, tāpēc mēdzis izrakt no kapiem nesen apbedītus cilvēkus un eksperimentējis ar viņu līķiem. Tāpat viņš meklējis nemirstības eliksīra recepti, kas sastāvējusi no kauliem, asinīm un ķermeņu daļām. Cilvēki metuši šai vietai līkumu.

Dakteris gājis bojā dīvainos apstākļos. Viņš atrasts savā laboratorijā miris ar šausmu izteiksmi sejā, putām uz lūpām, apkārt mētājušās sapuvušas cilvēku ķermeņa daļas. Tagad viņš pilī spokojoties.

Dakteris mēdzot naktīs sēdēt uz jumta un skaļi grabināt kaulus, tā pieprasot atdot viņam viņa šausmu laboratoriju.

Asu izjūtu cienītājiem - Karostas cietums

Fоtо: Publicitātes attēli

Arī pie mums, tepat Liepājā ir kāda baisa vieta, kas glabā ļaunus un nežēlīgus nostāstus. Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā.

Liepājas Karostas garnizona cietums celts 20. gadsimta sākumā. Sākotnēji ēka bijusi paredzēta Karostas hospitāļa vajadzībām, tomēr kā hospitālis tā nekad nav izmantota.

Jau 1905. gadā cietumā sodu izcieta revolūcijas notikumos iesaistītie garnizona jūrnieki. Tā bija nežēlīga un baisa vieta, bet pretī cietumam atrodami brāļu kapi, kur atdusas daudzi ieslodzītie, ko nošāva turpat pie cietuma žoga. Visos laikos ēka kalpojusi kā virssardzes cietums – gan Padomju armijas, gan Latvijas armijas Jūras spēkiem. Pēdējie ieslodzītie atstājuši savas piezīmes uz cietuma kameras sienām vēl samērā nesen – 1997. gadā.


Šobrīd Karostas cietumā ir iespēja doties ekskursijā, izbaudīt realitātes izrādi "Aiz restēm", kā arī asāku izjūtu cienītājiem – nakšņot cietuma kamerā. Nakti var pavadīt uz cietuma kameru lāviņām vai dzels gultās un brokastīs baudīt īstu cietuma maltīti. Šo visai drūmo vietu vēl baisāku padara tas, ka Karostas cietumā var sastapties arī ar dažādām neizskaidrojamām parādībām – soļu skaņām un staigājošiem tēliem gaiteņos, kameru durvju atvēršanos un spuldzīšu izskrūvēšanos. Nakts Karostā būs pa spēkam tikai drosmīgajiem.

Kliedzienu un spoku pilnā Leļļu sala

Nepatīkama izskata, spocīgas lelles, to galvas, rokas un citas daļas var atrast uz idilliskas saliņas Mehiko dienvidos. Visi, kas tur pabijuši, atzīst, ka sala ir biedējoša pat saulainā dienā, bet, kad sāk krēslot, tā iedveš šausmas un asas izjūtas vai ikvienā.

Sala atrodas Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidos esošajos kanālos. Tā ir neliela un ar visai skumju vēsturi, turklāt tā nekad neesot plānota kā tūrisma objekts. Tomēr dzīvē viss iznācis citādi un Leļļu sala jeb "Isla de las Munecas" piesaista daudzus interesentus.

Salas leģenda saistīta ar kādas nabaga pāragri mirušas meitenes dvēseli. Meitene atrasta noslīkusi, bet viņas nāves apstākļi bijuši neskaidri. Tas noticis 20. gadsimta 40. gados, un lelles it kā glabājot viņas garu. Vietējie nostāsti vēsta, ka lelles ir diezgan "dzīvīgas" - kustinot gan galvas, gan rokas un reizēm atverot arī acis. Daži liecinieki apzvēr, ka dzirdējuši lelles sačukstamies, citi atkal stāsta, ka brīdī, kad bijuši laivā netālu no salas, lelles esot viņus aicinājušas piestāt.

Lai nu kā arī būtu, šī tiešām ir ļoti spocīga vieta, kas tieši ar šo savu neparasto atmosfēru piesaista apmeklētājus.

Par to, kā lelles nonākušas uz salas, lasiet šeit.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !