Foto: Shutterstock
Visbiežāk, runājot par dārziem, mēs pieminam tikai kaitēkļus, kuri augam skādē, bet dārzā ir arī labie kukaiņi, kas rada labumu augiem, ne ļaunumu.

"Tavs Dārzs" dažus no labajiem kukaiņiem dārzā nosauc un padomos dalās Zaļenieku kokaudzētavas Rīgas filiāles "Labklājības dārzi" vadītāja Kristiāna Komina-Parfenoviča. Bez šiem labajiem kukaiņiem, kā norāda speciāliste, ir arī citi, kurus var iegādāties speciālos bioloģiskajos dārzkopības veikalos.

"Dārza sezonai lēnām tuvojoties, vēlos atgādināt – mūsu dārzs nav tikai mūsu dārzs, tās ir mājas daudzām citām dzīvām būtnēm. Starpcitu, daudzas no tām ir arī mūsu palīgi dārza darbos. Tāpēc būsim saudzīgi pret mūsu draugiem un atmetīsim domu, ka viss, kas dārzā kustās ir slikts," atgādina speciāliste.

Lūk, tālāk lasi Kominas-Parfenovičas ieteiktos labos kukaiņus dārzā un to aprakstus:

Zeltactiņas (lat. Chrysopidae)


Pieaugušās zeltactiņas samērā bieži var ieraudzīt uz logiem jau agrā pavasarī. Tās ir vienas no lielākajām laputs apkarotājām, barojas arī ar citiem kāpuriem, kukaiņu oliņām – tripšiem, tīklērcēm, tauriņu un zāģlapseņu olām un kāpuriem. Zeltactiņu kāpuri ir arī dabiskie kartupeļu lapgrauža ienaidnieki. Tiklīdz zeltactiņas izšķiļās, sāk meklēt sev pārtiku. Zeltactiņu olas ir ļoti viegli atpazīt no citu kukaiņu olām, jo tās karājas 8 milimetru garos caurspīdīgos diega pavedienos. Olām ir izstiepta elipsveida forma, tām ir zaļgana un dzeltenīgi zaļgana nokrāsa. Zeltactiņu kāpurus ir grūti atrast, tie slēpjas koku mizu spraugās, ziedkopās, tie var būt arī ietinušies puķu lapās. Visvairāk zeltactiņu kāpurus var atrast vietās, kur vairumā ir laputis. Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) norādīts, ka, atkarībā no sugas un vides apstākļiem, viena zeltactiņas kāpurs savā mūžā apēd ap 150 indivīdiem, bet citos gadījumos ir zināms, ka tās apēd ap 100 laputīm vienā nedēļā.

Kā vēsta informācija mājaslapā "latvijasdaba.lv", vēlā rudenī, meklējot vēsas ziemošanas vietas, zeltactiņas bieži sastop lielā skaitā dažādās telpās, piemēram, tās nereti arī ielien starp logiem.

VAAD mājaslapā norādīts, ka Latvijā mežos un dārzos visplašāk izplatīta ir parastā zeltactiņa (Chrysopa carnea).

View this post on Instagram

A post shared by Patrick McQuinn (@patrick_mc_q) on Oct 15, 2019 at 3:17am PDT

Mārīte (lat. Coccinellidae)


Gan pieaugušas, gan kāpuri barojas ar laputīm, lapu blusiņām, tīklērcēm, bruņutīm, tripšiem, lapgraužu kāpuriem, kā arī ēd citus posmkājus un ir to skaita dabiskie regulatori. Mārīšu dzimta ir viena no lielākajām vaboļu dzimtām. Lielākā daļa mārīšu ir entomofāgi – plēsēji, kas par barības bāzi izmanto citus kukaiņus. Gan vaboles, gan kāpuri pārtiek galvenokārt no laputīm. Latvijā konstatētas apmēram 60 mārīšu sugas, bet pasaulē zināmas 4250 sugas, vēsta informācija VAAD mājaslapā. Kā atzīmē VAAD, lielākā Latvijā sastopamā mārīte ir acainā mārīte (Anatis ocellata), bet visbiežāk sastopamas ir septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata) un divpunktu mārīte (Adalia bipunctata).

View this post on Instagram

A post shared by Caroline's Wildlife Photos 🇬🇧 (@cowpi32) on Feb 7, 2019 at 1:25pm PST

Skrejvaboles (lat.Carabidae)


Visbiežāk ēd mazākus insektus, kāpurus, kartupeļu vaboles, pat gliemežus, sliekas un vīnogulāju urbjus. Dažas ģints (lat. Carabus) sugas spēj ar žokļiem sadragāt sīkāku gliemežu čaulu, savukārt gliemežu skrejvabolei (lat. Cychrus caraboides) ir īpaši labi pielāgojušās gliemežu ēšanai.
Tās gan ir nakts mednieces, bet pārsvarā dienas gaišajā laikā guļ zem akmeņiem, lieliem augiem, koku kritalām, vecām lapām un tamlīdzīgās vietās.

Ja vēlaties tās savā dārzā, pārliecinieties, ka tām ir, kur pa dienu netraucēti "gulēt".

Skrejvaboles ir dažāda izmēra, krāsas un formas vaboles, kas sastopamas praktiski visās klimatiskajās zonās, izņemot mūžīgā sasaluma zonu. Viņas pārvietojas, galvenokārt ejot vai skrienot, tikai dažu sugu īpatņi ir veikli lidotāji.

Kā vēsta informācija mājaslapā "latvijas.daba.lv", lielākās un interesantākās skrejvaboles dzīvo mežos. Mājaslapā teikts, ka starp skrejvabolēm ir arī sugas, kas pārtiek no augiem, piemēram, dīgstu skrejvabole (Harpalus aeneus). Latvijā Jūrmalas smilšvabole (C. maritima) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, bet lielā skrejvabole (C. coriaceus) ir lielākā (līdz 4 centimetriem) Latvijas skrejvabole, kura pārtiek no sliekām, kukaiņiem un to kāpuriem, dažreiz uzbrūk pat pelēm un ķirzakām. teikts mājaslapā "latvijas.daba.lv". Šī un vēl 4 Carabus ģints sugas (pavisam Latvijā konstatētas 13 sugas) iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. MK aizsargājamo sugu sarakstā iekļauta arī purvāju skrejvabole (C. menetriesi). Kā norāda "latvijas.daba.lv", skrejvaboles ir viena no lielākajām Latvijas vaboļu dzimtām – konstatētas vairāk nekā 310 sugas, bet pasaulē ir vairāk nekā 50 tūkstoši skrejvaboļu sugu.

View this post on Instagram

A post shared by Vincent Price (@vinzentprice) on Aug 1, 2019 at 6:29am PDT

Spožlapsenītes (lat. Trichogramma embryophagum).


Mazi, ar aci gandrīz nemanāmi kukaiņi, kuri uzbrūk un iznīcina dažādu dārza kaitēkļu oliņas, viņas dēj savas oliņas daudzu sugu kaitīgo tauriņu olās. Spožlapsenīšu kāpuri izēd parazitēto olu saturu, tādēļ augu kaitēkļi neattīstās. Nekaitē bitēm. Apkarojamie kaitēkļi: ābolu tinējs, zirņu tumšais tinējs, kāpostu un rāceņu balteņi, kāpostu pūcīte, plūmju tinējs.

Spožlapsenītes izlaiž kultūraugu ziedēšanas laikā un arī pēc tam, kad kaitēkļi masveidā sākuši dēt olas.

Kā vēsta informācija mājaslapā "latvijas.daba.lv", vairākas trihogrammas sugas sekmīgi izmanto tā dēvētajā bioloģiskajā kaitēkļu apkarošanā: rūpnieciski savairojot trihogrammas un izlaižot siltumnīcās vai dārzos nevēlama kaitēkļa ierobežošanai. Kā atzīmēts mājaslapā, pasaulē ir ap 840 sugas dažādās klimata joslās, bet Latvijā mītošo sugu skaits nav zināms, jo šī dzimta savvaļā ir ļoti maz pētīta.

View this post on Instagram

A post shared by Café com Entomologia (@cafe_com_entomologia) on Nov 27, 2019 at 3:18pm PST

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!