Publiskās tualetes ceļojuma laikā – kur meklēt, ar ko rēķināties?

No šīs telpas nav izvairījies neviens un nekad, jo dabiskās vajadzības tāpēc jau tā sauc, ka ir dabiskas. To dara pat karaļi, viselegantākās slavenības un ēteriskākās personības. Un kādi tik apzīmējumi tualetei nav izdomāti – vieta, kurp pat ķeizars iet kājām, ķemertiņš, labierīcības, mazmājiņa, pārdomu stūrītis un tā joprojām – un tā tālāk.

Tā ir briesmīga sajūta, ja tev savajagas uz tualeti pilsētas – jo īpaši svešas – vidū. Kur iet, kur skriet? Vajadzēs maksāt vai tiks iekšā par velti? Tādu vienotu un vispārīgu noteikumu, kas būtu spēkā katrā valstī, nav. Bet daudzās ir savas, arī visai neparastas, īpatnības.

Sabiedriskās tualetes var būt par maksu un bez maksas. Kā daudz kur pie mums – ja kaut kas ir par velti, tas var būt nepievilcīgs un netīrs, bet vairāk tāpēc, ka parāda pašas sabiedrības kultūras līmeni. Šajā ziņā var piekrist Viktoram no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" – kultūra sākas ar mazmājiņu. Arī Rīgā centra parkos un pilsētā ir ierīkotas vizuāli glītas sabiedriskās tualetes, taču to apmeklēšanai nereti vajag vismaz gāzmasku un gumijas zābakus. Publiskās labierīcības lielveikalos un degvielas uzpildes stacijās ik stundu pucē apkopējas un darbinieki, tur viss "kultūrslānis" tiek satīrīts un papīrs papildināts.

Pieklājīgi palūdzot, uz tualeti var tikt arī viesnīcās, pat ļoti smalkās. Var jau sperties iekšā ar "akmenscietu" seju, taču visbiežāk reģistrācijas darbinieki pavaicās, kāds ir jūsu gājiena mērķis.

Švakāk būs mazpilsētās un miestiņos, kur nav lielāku veikalu vai kafejnīcu. Tad vai nu jāciešas līdz tuvākajam mežam, vai jāatrod degvielas uzpildes stacija – pēc iespējas lielāka, jo mazajās pat darbinieku tualetes var nebūt, skrienot uz mājām.

Bet ko tad, ja vajadzība uznākusi ārzemēs, nepazīstamā vietā? Vai drīkst iet iekšā kafejnīcās vai viesnīcās un lūgt atļauju nokārtot vajadzību? Tualetes noteikti būs visās sabiedriskajās ēkās – dzelzceļa un metro stacijās, autoostās, muzejos, lielveikalos.