Blūza festivāla tēvs Bukovskis: Paspējām ielēkt tajā vilcienā, lai izsistos arī Eiropā  (1)

Jāni, saki, kā norit, man gribētos teikt, nu jau pēdējie organizatoriskie darbi? Vai esat jau uz finiša taisnes?

Organizatoriskie darbi norit diezgan produktīvi, esam paveikuši ļoti lielu darbu. Jāteic, tā kā šis nav pirmais gads (kad bija liels lampu drudzis un nesaprašana, kas un kā notiek), bet jau astotais gads festivālam, ir jau iestrādes un daudz lielāka skaidrība.

Vēlos gan piebilst, ka šogad festivāla apmeklētājiem ir priecīga ziņa par to, ka festivāls atgriežas Ropažu estrādes zonā. Kamēr estrādē notika rekonstrukcijas darbi, mēs bijām pārcēlušies uz Ropažu kultūras centra iekšpagalmu. Tad nu, lūk, šogad mēs esam atpakaļ šajā vēsturiskā parka estrādes zonā, kurā ir gan pati estrāde, gan arī lielā pļava!

Kā jau minēji, šogad tevis paša izlolotais festivāls piedzīvos jau astoto gadskārtu. Noteikti esi par to runājis daudz un dikti, bet kā tas viss aizsākās? Vai, tam gatavojoties pirmoreiz, jau zināji, ka tas būs ilgtermiņa projekts, proti, ikvasaras?

Viss aizsākās ar manu un "Latvian Blues Band" bundzinieka Rolanda Saulieša, un diemžēl viņsaulē aizsauktās Sanitas Megeres-Klevinskas, kas bija tā laika Ropažu kultūras centra vadītāja un arī mana klases audzinātāja, ideju. Gan Sanitu, gan Rolandu pazinu jau ļoti ilgus gadus, un jāteic, ka šo ideju mēs kultivējām jau diezgan ilgi.

Un, lūk, ar lielu Sanitas palīdzību vērsāmies ar šo projektu tā brīža Ropažu novada domē. Skaidrs, ka bez pašvaldības atbalsta šāds pasākums nevarētu notikt. Un tieši tāpēc milzīgs, milzīgs paldies ir jāsaka Ropažu novada pašvaldībai par uzticēšanos, par vēlmi, par šo gribu un atbalstu, veidojot šāda veida starptautisko festivālu, kurā pulcējas mākslinieki un klausītāji no dažnedažādām valstīm. Mani patiesi ļoti priecē, ka apmeklētāji ir gan no Vācijas, gan Skandināvijas un citām zemēm.

Bet, kā jau politiskās lietās, neiztikt arī bez birokrātiskiem līkločiem, tomēr arī šeit man ir liels prieks par to, ka tika noslēgts līgums. Pirmajos gados tika pierādīts, ka festivāls ir tā cienīgs, lai būtu ikvasaras pasākums, līdz ar to mēs noslēdzām savstarpēju līgumu, kas dod stabilitāti festivāla organizēšanā, proti, lai varam savlaicīgi rezervēt nopietnus māksliniekus no ārzemēm.

Un, jā, tā šī sadarbība rit jau astoto gadu! Es domāju, ka tas tā arī turpināsies, jo Latvijā mums ir klausītāji, kas gaida šo pasākumu, turklāt man ir liels prieks redzēt ar katru gadu arvien vairāk jaunu seju. Es domāju, ka tā nostiprināsies kā ikgadēja tradīcija, kā tas notiek arī Igaunijā un Lietuvā, kur jau gadu desmitiem notiek šāda veida pasākumi. Mums ir, kur augt! Tā tik turēt!

Vai pasākums ar katru gadu kļūst arvien plašāks un labāk apmeklēts?

Protams! Mani visvairāk priecē, ka, atskatoties uz 2016. gada pirmo festivālu, katru gadu es redzu ne tikai jau redzētas sejas, blūza patronus un soulmūzikas cienītājus, bet arī to, ka, piemēram, vecāki ņem līdzi savas atvases. Mēs esam viens no retajiem, varbūt pat vienīgais festivāls, kur bērniem vecāku pavadībā līdz 16 gadiem ieeja ir par brīvu.