Fоtо: Shutterstock
Sarmīte ir gaiša, sirsnīga, strādīga un uzņēmīga četrdesmit četrus gadus veca sieviete, pēc izglītības - māksliniece, kuras dzīve vienā mirklī pavērsusies citā virzienā, nekā plānots. Viņai ir liela ģimene - daudz brāļu un māsu. Četri bērni, lauku mājas un lielā saimniecība prasa daudz rūpes ikdienā, un ne tikai – arī lielas finanses. Kad ir vīrietis pie sāniem, kas ikdienā atbalsta, ir vieglāk, bet mēdz notikt negaidīti pavērsieni, kad dzīve "noliek uz lāpstiņām", un viss sabrūk. "Pirms gada nevarēju par to runāt, tagad beidzot varu. Saņēmos," atklāj Sarmīte.

Neviens no mums parasti nedomā, ka stabilā un nosvērtā, it kā sakārtotā dzīve vienā mirklī varētu tā vienkārši sabrukt – kā tas notika ar Sarmīti. Viņa ir vidzemniece, nākusi no stipras un lielas dzimtas, un dzīves laikā izveidojusi arī sev lielu ģimeni. Ar pirmo vīru kopdzīve nebija izdevusies, un, lai gan laulībā dzimuši četri bērni, katram nācās iet savu ceļu. Jau toreiz Sarmīte saskārās ar netaisnību – viņai pārmeta, ka ir uzdrīkstējusies aiziet no vīra – alkoholiķa, kurš nekad nav strādājis, lai nopelnītu ģimenei iztiku. Sievietes nedrīkstot aiziet. Vēlāk trīsdesmit sešu gadu vecumā viņa apprecējās ar otro vīru, kurš šķita brīnišķīgs, strādīgs, uzticams un gādīgs cilvēks, tomēr patiesība izrādījās cita.

Vīrs aiziet, neko nepaskaidrojis

Fоtо: Shutterstock

Pāris gadus atpakaļ no Sarmītes aizgāja mīļotais vīrs – vienkārši nepārnāca mājās. Tas bija kā sitiens zem jostas vietas. Trakākais ir tas, ka viņš aizgāja, lai cik banāli neizklausītos – pie ģimenes draudzenes. "Mēs bijām pazīstami no jaunības laikiem, tikai sanāca, ka katrs tolaik aizgājām savā dzīvē. Satikāmies otrreiz pēc daudziem gadiem, kad sāku strādāt gaterī – biju viņa darbiniece. Paralēli darbam gaterī strādāju arī muzejā, lai varētu pabarot bērnus. Tā mēs abi satuvinājāmies. Topošais vīrs bija cilvēks ar zelta rokām, turklāt patīkams un jauks. Likās, ka mūsu starpā varētu kaut kas izveidoties, un tā arī notika – sagājām kopā. Apprecējāmies. Kopā bijām gan darbā, gan kopdzīvē," atceras Sarmīte.

"Nesen braucot mašīnā, ienāca prātā doma, ka jebkuram cilvēkam dzīvē tiek ne tikai viena iespēja vien. Tikai vai mēs to mākam atpazīt un paņemt sev. Vai mēs savās sāpēs spējam to saskatīt? Dusmas un aizvainojums pārņem visu."

"Kad saproti, kas notiek, ir tik smagi. Sāc meklēt vainas sevī. Otrs nevēlas paskaidrot, kāpēc ir aizgājis. Vienkārši aiziet," neizpratnē ir Skaidrīte. Viņa atzīst, ka vienmēr jau nav bijis skaisti un labi, bijušas arī grūtības. "Es apzinos, ka attiecības veido divi cilvēki un ka mēs abi pieļāvām kļūdas attieksmē vienam pret otru, taču pieņemt to, ka otrs pat neko nepaskaidro, ir grūti. Tas sagrauj pašapziņu un pašcieņu."

Lielās sāpes pārņēmušas visu apziņu, tomēr Sarmīte atzīst, ka ar sesto prātu tomēr nojautusi, ka kaut kas pēdējā laikā attiecībās ar vīru nav bijis kārtībā. Bijušas nesaskaņas. "Ja otrs nepārtraukti apgalvo, ka esi slikts, tu sāc ticēt, ka tāds tiešām esi. Tajā pašā laikā domā, vai tiešām esi tik slikts, ka no tevis jāaiziet pavisam – burtiski jāaizmūk! Bet to jau nav iespējams uzzināt, ja otrs neko nepaskaidro. Mokies ne tikai sirdssāpēs, bet arī neizpratnē."

Sarmītes pārdzīvojumi raisījuši viņā daudz pārdomas par dzīvi un attiecībām kopumā: "Vissliktākais, ko cilvēki dara šādos gadījumos - metas jaunās attiecībās. Ja nav pabeigtas vecās attiecās, tad nevar iesākt jaunas – nesaskatu tur stabilu nākotni. Tas ir visnepareizākais, ko var darīt, jo jau tā esi emocionāli un fiziski sagrauts. Man personīgi jaunas attiecības nebija ne prātā – gribējās nomirt un necelties no gultas."

"Mani jau brīdināja, lai turos pie vīra cieši, jo "kuram tad tevi vajadzēs ar četriem bērniem!". Sapratu, ka pienācis tas brīdis, un esmu palikusi viena – ar saviem četriem bērniem, un mani sagaida tas, kas jau ieprogrammēts galvā – kuram mani tagad vajadzēs. Tomēr ar laiku es sapratu, ka tā nav, un ne jau visi vīrieši ir vienādi. Ir attiecībs, kur tu otru stutē, bet otrs nenovērtē un jūtas komfortabli – pierod pie ērtībām un neuzskata, ka kaut kas jādod pretim," spriež Sarmīte. "Taču, paldies Dievam, es sapratu, ka nedrīkst noslēgties, jo visi cilvēki nav vienādi, un varbūt uzradīsies kāds, kam es būšu vajadzīga tieši tāda, kāda esmu, un kurš arī attiecībās gribēs dot, ne tikai ņemt un uztvert to pašsaprotami." Jaunā sieviete uzskata, ka tieši vilšanās sajūta neļauj tikt pāri sāpēm, jo ir bailes no jaunām attiecībām. Bailes! Bet, ja nepamēģina, neuzzina - varbūt nav jābaidās, uzskata Sarmīte. "Varbūt nākamās attiecības būs labākas?"

Domas par nāvi un aizmiršanās iedzerot

Fоtо: Shutterstock

Sarmīte tiešām domājusi arī par nāvi, kā jau tādās reizēs mēdz notikt, tomēr viņa, kā saprātīgs cilvēks nospriedusi, ka tādas domas rodas tikai sāpju iespaidā un ar to neko nevar atrisināt: "Ja sakām, ka gribam šodien nomirt, bet tas neizdodas, kad mums gribētos, ir skaidrs, ka mūsu laiks vēl nav pienācis. Tā ir sevis žēlošana, vieglākais ceļš. Labi, ka bērni notur pie zemes, turklāt ir jāmaksā kredīts, jāceļas un jāiet uz darbu – tas notur pie realitātes. Un tev ir jādara, raudi vai dziedi. Kamēr rokas, kājas ir veselas un galva uz pleciem, nevajag sūdzēties, ka ir slikti un ka kāds ir uzmetis. Katrai situācijai ir savs risinājums. Bezizejai vienmēr ir izeja. Visiem zināms ir teiciens – ja vienas durvis aizveras, divas vai trīs atveras, pa kurām tomēr var iziet." Sieviete stāsta, ka nepietiek jau ar to, ka vīrs aizgājis pie draudzenes, varbūt ar to kaut kā varētu samierināties, bet viņa ir sašutusi – kur gan ir palikusi vīriešu atbildība par pārējo? Kredīti, bērni, maksājumi… "Kur ir palikuši īsti vīrieši?" retoriski jautā Sarmīte.

Grūtajā laikā, kad burtiski nācās iet cauri ellei, Sarmīte sapratusi arī to, kas ir viņas patiesie draugi. Izrādās, daži uzskatījuši, ka viņa pati ir vainīga pie notikušā, jo, redz, "no sliktas sievas jau neaiziet." "Tāpēc mēģināju dzert, bet sapratu, ka dzeršanai nav jēgas, jo tā neko neatrisina. Problēmas samilzt, un depresija aug augumā. Tas ir bezjēdzīgi iztērēts laiks, nauda, un ir slikti arī ar pašsajūtu. Tad ir norakstītas vismaz divas dienas. Dzīvē tomēr ir pārāk daudz skaistu lietu, lai slīcinātu savas bēdas glāzē," secina Sarmīte.

Čūska azotē jeb viltus draudzene

Fоtо: Shutterstock

"Kad vīrs aizgāja, sāpēja nenormāli," ik pa laikam atkārto Sarmīte. "Tomēr jāsaprot, ka viss turpinās un notiek. Tevī nomirst tā daļa, kas ir bijusi kopā ar to cilvēku, kas aizgājis – kā mirējs, tikai ir vēl trakāk, jo zini, ka viņš ir aizgājis no tevis, bet ne no šīs pasaules, tāpēc ik pa laikam par sevi tomēr atgādina, un tu atceries, kaut arī sāpes ir mazinājušās. Realitātē mani ir pievīluši divi cilvēki, kam uzticējos, biju labs draugs abiem, bet tevi uzmet un nesaproti, kāpēc. Man pat nebija aizdomu."

"Viņa bija man laba draudzene," atceras Sarmīte. "Ar Zani (vārds mainīts) iepazinos caur citu savu draudzeni. Viņas abas bija saplēsušās, un Zane ļoti gribēja draudzēties ar mani, bieži uzprasījās ciemos. Es, protams, neliedzu, un mums izveidojās labas, draudzīgas attiecības. Viņa bieži mūs apciemoja. Nesaprotu, pa kuru laiku notika tas viss, kas notika, kad viņi paspēja… Man aiz muguras! Pat negribu to atcerēties!" kategoriska ir Sarmīte un negrib vairs par viņu runāt. "Zinu tikai, ka viņi vēl joprojām abi ir kopā."

Sākumā domāju, man tuvojas piecdesmit gadi - kurš uz mani vairs skatīsies? Nodomāju – varbūt kādam būšu vajadzīga īslaicīgiem sakariem - tikai gultas vajadzībām, bet ne nopietnai dzīvei un kopdzīvei. Bet man to nevajag. Tas ir ceļš uz nekurieni un nedod risinājumu sajūtām."

"Pusmūžā sāc izsvērt vērtības dzīvē, kas ir svarīgi, ko vajag līdzās – modeli vai naudas maku. Materiālās vērtības nespēj neko aizstāt, lai gan ir skaidrs, ka no svaiga gaisa un mīlestības neizdzīvosi. Vajag, lai tevi arī mierina, uzklausa, dažreiz pat sarāj. Lai pasaka, ka tu esi sieviete un ka tev nav jāvergo kā zirgam, ja pie sāniem vīrietis. Latvijā daudzas sievietes dara vīriešu lietas. Anglijā un Vācijā tā nav. Tur vīrieši nekaunas strādāt dārzā, uzņemas galveno lomu, atbalsta sievieti. Ir arī, protams, tādi eksemplāri, kā pie mums, bet ne tik izteikti. Sievietei jābūt sievišķīgai – jebkurā vecumā un jāļaujas, lai vīrietis uzņemas vadību un ļauj atslābt. Mums, sievietēm, nav jābūt karavadonēm!" pārliecināta ir Sarmīte.

"Pusotru gadu likās, ka nevarēšu neko normālu uzsākt, būs grūti uzticēties otram, pieņemt, ka kāds cits vīrietis tomēr ir normāls. Svarīgākais ir noticēt, ka otrs ir godīgs, uzticams, labs. Mēs nerisinām problēmas, bet laižamies lapās. Paši esam vainīgi, negribam atzīt un risināt. Vīrieši aizlaižas, meklē jaunas attiecības, jo tā ir vieglāk."

Svarīgi ir izrunāties

Fоtо: Shutterstock

Sarmīte ir sapratusi to, ka vienam ar otru ir jārunā – vienalga, vai esi dusmīgs vai laimīgs – ir jāizrunājas, un to nevar atlikt uz rītdienu vai parītdienu. Tagad un tūlīt! "Jāatrod kompromiss vienmēr. Visi esam cilvēki. Nevar vienmēr būt tikai laimīgi un priecīgi."

"Saprotu, ka esmu slikti darījusi, ka neesmu runājusi par to, kā jūtos vai kas mani nomāc, vai sāp, bendēju sevi nost un tajā pašā laikā arī otru. Otrs pārdzīvo, netiek tev klāt, un arī negribēs vairs runāt nākotnē – noslēgsies. Baidīsies!" satraukta ir Sarmīte.

"Jaunā dzīvē grūtākais ir tad, kad atnāk otrs – jauns cilvēks, un ir jāpieņem, ka viņš sāk izteikt savu viedokli par to, kas nu jau mūsu jaunajā dzīvē un mājās ir jāpārveido, jo tu vienmēr pati esi bijusi atbildīga par visu. Tomēr tu gribi to cilvēku savā dzīvē, un saproti, ka ar to jārēķinās un jāpriecājas. Un tad saproti, cik tas tomēr ir forši, ka tas otrs grib piedalīties tavā dzīvē. Cilvēki pārāk daudz "kasās" par sīkumiem un "sacepas" par to, kādā tonī otrs ar tevi runā!"

Pamest visu un aizbraukt


Fоtо: Reuters/Scanpix

Sarmīte atklāj, ka pavisam drīz pēc tam, kad vīrs aizgājis pie citas, gribējies aizbraukt, jo nevarējusi iedomāties, ka būtu jāpaliek uz vietas un jāpārdzīvo viss vēl un vēlreiz. Viņa sapratusi, ka no sevis jau nekur aizbēgt nevar – brauc kaut uz Āfriku, tomēr, bijis jāmaksā kredīts un citi ikdienas rēķini, darba ar normālu atalgojumu izdzīvošanai arī nav bijis, tādēļ izšķīrusies par prombraukšanu. "Laiks dziedē visu, bet sāpes paliek, taču tālumā vieglāk tās pārdzīvot. Sāpes jāizdzīvo, tām jāļaujas, lai nesabruktu gan fiziski, gan garīgi. Vajag izraudāties, izbļaustīties, jādabū laukā, lai sirds nepārplīst no sāpēm. Tāpēc ir jāierokas darbā – tā ir vislabākā terapija," par lēmumu aizbraukt strādāt uz Angliju stāsta Sarmīte.

Lielās saimniecības īpašniece stāsta: "Skaidrs, ka viena pati nepavilkšu saimniecību, tāpēc pārkāpu sev pāri. Krasi izmainīju dzīvi, pagriezu to asā leņķī, jo lietas ir jāsakārto un iekšējā pasaule tāpat. Tad uz to, kas aizgājis un pievīlis, paskaties citām acīm – vai neesi otru pārāk idealizējis, cēlis par augstu, sevi pazeminot. Un otrs to ir izmantojis. Šādi vīrieši ir vampīri un ņēmēji, un tādu mūsdienās ir daudz. Kad vairs nav ko paņemt, tevi kā vecu zeķi izmet laukā, jo nav vairs ko no tevis paņemt. Viņi vienkārši sameklē jaunu subjektu, uz kā pakāpties."

"Labi, ka mani bērni ir jau pieauguši, katrs aizgājis savā dzīvē, tāpēc man bija mazliet vieglāk samierināties ar prom braukšanu. Nebija mazuļu, kas jāatstāj kāda cita aprūpē. Jaunākais dēls palika dzīvot mūsu lauku mājās kā saimnieks - uzņēmās rūpes par mūsu saimniecību un pieskatīja māju. Tas nekas, ka viņš nebija pilngadīgs, es uztvēru viņu kā pieaugušu, un patiesībā viņš tāds arī bija - nosvērts un atbildīgs. Protams, dēlam bija arī palīgi, un pilnīgi viens viņš nepalika. Mums ir daudz tuvumā dzīvojošu radu un draugu, kas atbalstīja un palīdzēja," skaidro Sarmīte.

Anglijā Sarmīte strādājusi 70 stundas nedēļā, pat vairāk. Viņa sapratusi, ka darbs dziedē. Uzkopusi turīgu ļaužu mājas. "Gāju arī "pārtaimos" – tie ir saviesīgi vakari, kur apkalpo galdus, un tu esi kā viesmīlis. Vēlāk strādāju līdz pat 80 stundām nedēļā – arī sestdienās un svētdienās, un svētkos. Varēju nopelnīt labu naudiņu, un tas, protams, bija tāds labs mierinājums. Sakārtoju sevī emocijas un daudzas citas lietas, ko nevarēju kopā ar savu vīru. Ļoti gan ilgojos pēc mājām, tas jāatzīst. Vienai pašai atrasties tik tālu svešumā – tas ir ļoti, ļoti grūti. Kolēģi man bija labi un iejūtīgi, bet ilgas pēc ģimenes, mājām, bērniem, vecākiem, pēc vienkāršuma – tas ļoti pietrūka," ar sāpēm atceras Sarmīte.

Sākumā Sarmīte raudājusi katru dienu, cik grūti bijis. Katru dienu gada garumā domās braukusi mājās, tomēr mājup biļeti nepirkusi. Saņēmusies un strādājusi. Vasarā atbraukusi uz Latviju, tad atkal prom. Mazliet vieglāk bijis, jo Sarmīte zinājusi, ka reiz atgriezīsies un izdarīs lietas, kas vajadzīgas. Viņa netaisījās Anglijā palikt pavisam. Lielie mērķi cēluši pašapziņu, un tas ir svarīgi, ja zini, kā vārdā to darīt.

Sarmīte spriež par laimi un materiālajām vērtībām: "Laime ir tāds abstrakts jēdziens. Nauda, protams, ir vajadzīga, bet emocionālais stāvoklis ir primārais. Vai lielā naudā ir laime? Tu vari neskaitīt kapeikas, bet nauda nevar aizstāt lietas, kas ir mājās – Latvijā. Materiālās vērtības ir pārņēmušas pasauli. Man gan tas atbilst tikai daļēji. Ja esi viens, vai vienmēr laimīgs? Kamēr būs nauda, būs draugi un paziņas, bet cik ilgi? Kad tev paslīdēs kāja un kļūdīsies, cik draugu paliks tev blakus?"

Mīlestība un bildinājums

Fоtо: Shutterstock

Sarmīte jau samierinājusies ar domu, ka paliks viena un nevienam vairs nebūs vajadzīga. Tomēr viss izvērties tā, kā neviens pat paredzēt nav varējis. Viņa ar Pēteri (vārds mainīts) iepazinusies veikalā "Depo", ko absolūti nevar uzskatīt par romantiskāko vietu zemes virsū. Viņa iegriezusies veikalā, lūgusi palīdzību nepazīstamam vīrietim, un šī īsā saruna, kā vēlāk izrādījās, izmainījusi visu dzīvi. Abi apmainījušies ar telefona numuriem, bet bez lielām ilūzijām, ka izveidosies attiecības. Likās, ka tas tāds joks vien ir. Pētot sociālos tīklus, Sarmītei licies, ka cilvēks ir aizņemts un ka viņam ir bērni, jo nobriedušam vīrietim reti kad nav attiecību un "piekabes".

"Vienu vakaru, kad biju Anglijā, sarakstījāmies un izdomājām, ka parunāsimies Skype. Un pēc trešās sarunas reizes Pēteris pieteicās braukt ciemos, un neticamā kārtā tā arī izdarīja. Kad viņš atbrauca, likās, ka pazīstu viņu jau simts gadus. Tādas sajūtas bija arī viņam. Nodzīvojām kopā trīs dienas, tikāmies vēlu vakaros, jo es katru dienu strādāju. Mums bija tikai vakari un agrie rīti, ko no sirds baudījām. Ieskatījāmies viens otrā ļoti ātri. Tas likās nereāli! Kad viņš pie manis atbrauca, neizjutu ne mazākās bailes vai šaubas, jo bijām iepriekš redzējušies Skype, izrunājuši visas sāpes un nebūšanas. Viņam, kā atklājām, visu to pašu, ko man nodarīja vīrs, nodarījusi sieviete. Mums bija viena kopīga sāpe," stāsta Sarmīte.

Vēlāk Pēteris atgriezies mājās - Latvijā. Viņš tikšanās laikā atklājis, ka vienmēr ir gribējis sievu un ģimeni, tieši tāpat kā Sarmīte vēlējusies normālu vīrieti sev blakus, ne viendienīti, kurš uzrodas un, kad grib, aizlaižas. "Kad aizbraucu mājās, viņš mani bildināja. No iepazīšanās brīža pagāja pieci mēneši, līdz Pēteris man izteica bildināju. Viņš teica, ka vēlas sievu manā izskatā, un es, protams, atbildēju "jā"," laimīgi stāsta Sarmīte. "Saviļņojošs notikums, ko Pēteris veica, bija ar kurjeru uz Angliju atsūtīts gredzens un liels rožu pušķis. Viņš Skype vēlreiz pārjautāja, vai tiešām nākšu par sievu. Gribējis pārliecināties," viņa smejas.

Fоtо: Shutterstock

"Aizbraucu pie viņa ciemos uz Vāciju, kur viņš tobrīd strādāja. Daudz runājām. Nolēmām kopīgi turpināt dzīvi manās mājās. Viņš ir pilsētnieks, es lauciniece, pateicu, ka uz pilsētu neiešu. Viņam nebija pretenziju, tikai atzina, ka sākumā būs grūti pierast. Jāpaiet laikam, bet nu jau esot iedzīvojies," priecājas Sarmīte.

Viņa uzsver: "Mums ir doti skaisti brīži, bet, vai mēs spējam novērtēt, kas mums ir dots, un tos ieraudzīt - ir cits jautājums. Un saprast. Skrējienā un aizņemtībā nokavējam dzīvi. Aizbildināmies ar to, ka nav laika. Visam var atrast laiku. Ko nokavē, vairs nevar paņemt atpakaļ. Tas ir jāatceras."

"Brāļiem un māsām saku – baudiet mirkļus, kamēr ir vecāki, bērni un esam viens otram!
Jāpasaka, ka es tevi mīlu, lai nav par vēlu un otrs zina. Tas neprasa ne laiku, ne naudu. Lai cilvēks jūt, ka esi viņam vajadzīgs, jo tas ir ļoti svarīgi," atgādina Sarmīte.

"Laiks prom no Latvijas ir ļāvis saskatīt dzīvē vairāk. Nekā labāka par cilvēkmīlestību, par jaukām attiecībām nav. Cilvēki piedzimst labi, bet citi mūs padara ļaunus. Neviens nepiedzimst ļauns, mēs paši sevi veidojam, ietekmējamies no apkārtējiem un apstākļiem."

Mīlestība gadus neskaita


Fоtо: Shutterstock

"Citam sievietēm sāpīgā situācijā gribu pateikt, ka jāiemācās sevi mīlēt un cienīt. Ja neiemācīsimies, mūs citi arī necienīs un nemīlēs. Būsim sievišķīgākas, nevis visu varošas! Mūsu sūtība šeit ir pavisam cita. Nevajag ciest vīrieša vai citu dēļ! Mūsu sūtība ir radīt un mīlēt, bet tikai pašas to varam saprast. Sievietei nav obligāti jābūt skaistai – jābūt gudrai! Skaistums ir pārejošs, vien īsam mirklim. Jāsāk strādāt ar sevi un tad jau viss notiks. Runāt ir viegli, protams, bet, kad esi izgājis cauri ellei un izdzīvojis, gribasspēku var atrast. Nevar dzīvot pagātnē vien, jāiet uz priekšu. Citādi nākotnes nebūs! Jātiek vaļā no sāpēm, lai nākotnei plašāk atvērtu durvis, un jānoglabā nepatīkamās atmiņas dziļi, dziļi," citas sievietes iedvesmo Sarmīte.

Sarmīte uzskata, ka laimei nav gada skaitļu, un iemīlēties var jebkurā vecumā. Viņai tas ir izdevies. Žēl gan esot, ka mūsdienās nav tāda ģimeniskuma, kāds bijis kādreiz. "Mums ar vīru tas būs. Neviens nav neviena īpašums, bet atbildība gan ir jāuzņemas - vienam par otru un arī par bērniem. Par visu, ko cilvēks dara sliktu, kādu dienu ir jāsamaksā. Esmu lasījusi Bībeli. Daudz lietas ievēroju. Nebūsim soģi, bet laulība jāciena, tāpat kā jāciena vecāki un savi tuvākie. Un, jā, jāciena arī tas, no kura aizej. Tas viss liek aizdomāties."

Dienu pirms raksta publicēšanas Sarmīte un Pēteris apprecējās.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !