Foto: Privātais arhīvs
Liekie kilogrami, kaloriju skaitīšana, diētas un sports – tās ir bijušas neatņemamas Anetes Kuzņecovas dzīves sastāvdaļas. Anete uz savas ādas izbaudījusi, šķiet, visu – gan cīņu ar bulīmiju, gan sēdēšanu uz virtuves grīdas un asaru liešanu, panikā nespējot sarēķināt kalorijas, gan neskaitāmas diētas. Bet tagad, kad sieviete beidzot mīl savu ķermeni un jūtas labi, viņa ir nolēmusi iedvesmot arī citus. Turpinājumā Anetes mūžīgā riņķa deja ar liekajiem kilogramiem.

Jaunības maksimālisms un neapzinātā saslimšana ar bulīmiju

"Cik sevi atceros, vienmēr esmu cīnījusies ar liekajiem kilogramiem," savu stāstāmo iesāk Anete, kuras ikdiena šobrīd paiet bankā – vietā, kur strādā jau 23. gadu. Lai gan bērnībā bijusi aktīva un enerģiska, viņa teic, ka tomēr esot bijusi "diezgan labi barots bērns". "Bērnībā gan savu lieko svaru neizjutu kā traucēkli. Tad nāca pusaudžu gadi, un, protams, mani liekie kilogrami kļuva par milzīgu problēmu. 13 gados mammas grāmatu plauktā atradu brošūriņu "Būsim slaidi", un sākās mana iepazīšanās ar uzturzinātnes pasauli. Drīz vien zināju no galvas, cik kurā produktā ir kaloriju un kādam jābūt normālam ķermeņa masas indeksam. Taču, kā jau tas pusaudžu gados bieži vien notiek, jaunības maksimālismā aizrāvos par daudz…"

"Tā kā pēc dabas esmu teicamniece un perfekcioniste, drīz vien mani piemeklēja bulīmija… Vidusskolas laikā mēdzu mehāniski saēsties līdz nelabumam un tad, vainas apziņas mocīta, mēģināju atbrīvoties no ēdiena visiem iespējamiem paņēmieniem. Toreiz gan vēl nezināju, kas ar mani notiek un ka tā ir slimība. Tā tas turpinājās diezgan ilgi."

Kad Anete mācījās augstskolā, kādā amerikāņu žurnālā viņa izlasīja par ēšanas traucējumiem – anoreksiju un bulīmiju. "Es biju šokā, ka kaut kas tāds notiek ar mani, jo neuztvēru sevi kā slimu. Tas laikam bija pamatīgs trieciens, un es apzināti sāku rāpties ārā no tā purva. Kopš tās reizes vairs lēkmju nav bijis, bet atkal parādījās pamatīga liekā svara problēma, jo ēdu diezgan daudz, it īpaši stresa situācijās, bet vairs neatbrīvojos no apēstā."

Apburtais diētu loks

Grūtniecība, māmiņas loma un apēstais stress

Foto: Privātais arhīvs
Kad Anete pārtrauca visu pierakstīt un svērt, svars atkal mazliet pieauga, līdz pirmajai grūtniecībai turējās aptuveni ap 75 kilogramiem. Tomēr, kad bija pieteicies bērniņš, viņa līdz pat 39. nedēļai cītīgi, trīs reizes nedēļā, vingrojusi pēc grūtnieču programmas, kā rezultātā svars grūtniecības laikā pieauga vien par 6 kilogramiem. "Pēc dzemdībām drīz vien biju krietni labākā formā nekā pirms grūtniecības. Tad pieteicās otrs bērniņš, un, tā kā šīs grūtniecības laikā bija problēmas, no fiziskajām aktivitātēm ārsts atļāva tikai staigāšanu. Atkal diezgan ievērojami pieņēmos svarā. Pēc dzemdībām liekais svars tikai nāca klāt, jo biju mājās ar diviem mazuļiem, kuri nepārtraukti slimoja. Savu stresu apēdu."

Kad jaunākajam bērniņam bijuši astoņi mēneši, Anete ieraudzījusi sevi kādā nejauši uzņemtā bildē, kurā sevi nav pazinusi. "Tas bija mans "klikšķa moments", kad sapratu, ka tālāk vairs tā nevar un ar steigu kaut kas ir jādara. Bet kas?" Sieviete atkal meklējusi atbildes internetā, aizpildot kādas diētas reklāmas anketu. Saņēmusi atbildi "vīrieši tavā vecumā uzskata, ka tu sver par daudz", viņa sasmējusies un tālāk nav turpinājusi. Atkal talkā tika ņemtas kaloriju skaitīšanas aplikācijas un atbalsts meklēts dažādās grupās.

Tā kā ikdienā bija mājās ar diviem maziem bērniņiem, laika šmorēt un gatavot Anetei nebija, arī uz sporta zāli viņa nevarēja tikt. Sieviete izlīdzējās ar ātrām pastaigām, stumjot ratus, kā arī treniņiem mājās brīžos, kas mazie gulēja diendusu.

2014. gada oktobrī Anete svēra 86 kilogramus, bet jau 2015. gada aprīlī – 61 kilogramu. "Beidzot atkal jutos enerģijas pārpilna, spēcīga un skaista," piebilst Anete.

Kopumā izdarīgā sieviete teic, ka visgrūtākais ir straujajā un aizņemtajā mammas ikdienā atrast laiku fiziskām aktivitātē. "Kad atsāku strādāt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, ilgi nevarēju saplānot savu laiku tā, lai iekļautu pietiekamas fiziskās aktivitātes. Vakaros biju pārāk nogurusi, lai sportotu, un arī ar mazuļiem gribējās aprunāties un parotaļāties. Tagad regulāri ceļos 30 minūtes pirms pārējās ģimenes un veltu šo pusstundu sportošanai. No rīta ir pietiekoši daudz enerģijas un spēka, lai to kvalitatīvi paveiktu. Cenšos, cik vien iespējams, pārvietoties kājām, piemēram, darbā uz devīto stāvu kāpju tikai pa kāpnēm."

Kā nepadoties?

Foto: Privātais arhīvs

Vaicāta, kā visā šajā cīņā nezaudēt ticību sev un nepadoties, Anete teic tā: "Es zinu, kā ir būt abās pusēs, un sajūta veselīgajā un fiziski aktīvajā pusē man patīk nesalīdzināmi labāk. Protams, arī man joprojām gadās vājuma brīži. Taču vienmēr sev atgādinu – paklupt un nokrist nav grēks. Grēks ir vairs negribēt piecelties un iet tālāk. Ja gadās kāds vājuma brīdis, kad kūku vai šokolādes vilinājums ir stiprāks par manu gribu, tad nākamajā dienā neko sev nepārmetu, bet vienkārši atkal nostājos uz pareizās takas. Ikdienā "nenorauties" palīdz arī tas, ka sev neko neliedzu. Man nav aizliegto produktu. Ja kaut kā ļoti kārojas, apēdu. Bet mazu gabaliņu, lēnām, izbaudot katru kumosu."

Anete stāsta, ko kopumā savu svaru nekontrolē pēc svariem, bet gan pēc drēbēm. Ja bikšu josta kļūst ciešāka, viņa sevi atkal mazliet stingrāk ierobežo, iekļaujot uzturā vairāk svaigu un sautētu dārzeņu, kā arī samazinot našķu patēriņu. Viņa joprojām pieturās pie piecām ēdienreizēm dienā. "No rīta cenšos paēst saliktos ogļhidrātus, olbaltumvielas. Pusdienās ēdu saliktos ogļhidrātus, olbaltumvielas un daudz dārzeņu. Un vakariņās visbiežāk ir olbaltumvielas un dārzeņi. Pirmajā dienas pusē starp ēdienreizēm apēdu kādu augli. Dzeru daudz ūdens, ziemas periodā zāļu tējas. Regulāri vingroju, un brīvdienās visi cenšamies, cik vien daudz var, izstaigāties svaigā gaisā," savu tagadējās labās formas recepti skaidro Anete.

"Mans mērķis noteikti nav "uzkačāt" perfektus muskuļus, nosausināties līdz 10 procentiem tauku vai dabūt vēdera presīti kā fitnesa modelei. Lai arī zinu, ka manos 44 gados tas ir iespējams, tas nav mans pašmērķis. Viss, ko es gribu, ir ikdienā justies enerģiskai, pārliecinātai par sevi un laimīgai. Nu, jā, un arī veikalā nopirkt to kleitu, kas patīk, nevis to, kas der," viņa smejoties piebilst.

Tomēr, vai, ņemot vērā krasās pārmaiņas, ir iespējams apstāties? "Esmu šādai atkarībai jau gājusi cauri, zinu, ka nekad vairs nepieļaušu ko tādu notiekam. Atslēgas vārds te ir mīlestība. Jaunībā es to darīju, jo ienīdu savu ķermeni un nespēju to pieņemt. Tagad es to daru, jo mīlu sevi, pat ar dažiem ziemā uzkrātajiem liekajiem kilogramiem. Mīlu savu ķermeni un tāpēc ikdienā cenšos tam dot pašu labāko. Un katru dienu ķermenim atvainojos, ka esmu reiz bijusi tik neganta pret to…"

"Atkal formā": vēlme uzmundrināt un atbalstīt arī citus

Foto: Privātais arhīvs

Kad pašai pēc otrās grūtniecības bija izdevies veiksmīgi atgūt formu, Anetei radās doma, ka, iespējams, viņas pieredze būtu noderīga vēl kādai meitenei. Viņa sāka pierakstīt receptes, fotografēt ēdienus, secīgi pa nedēļām fiksēt savus vingrojumus. "Saliku kopā uztura plānu un vingrojumus, pati veidoju noformējumu. Vīrs izbrīnā raustīja plecus un jautāja, cik ilgi es vēl bildēšu tās putras," smejas Anete.

2015. gada maijā viņa izveidoja "Atkal formā" lapu "Facebook" un bija patiesi pārsteigta par pirmajām 100 sekotājām! Drīz vien Anete nolēma izveidot arī pirmo izaicinājumu, kurā vairākas meitenes cenšas uzlabot savus rezultātus un šajā procesā viena otru atbalsta. Kopš tā laika ir notikuši jau 27 izaicinājumi.

Sarunas izskaņā vaicāta, cik svarīgi ir justies labi savā ķermenī, Anete teic: "Man tas ir ļoti svarīgi. Sajust to spēcīgu, stipru un dzīvu. Tas dod milzīgu iekšējo pārliecību par saviem spēkiem jebkurā ikdienišķā situācijā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!