Vīrs nekad nav atbalstījis manu vēlmi sasniegt ko vairāk. Laikam jāšķiras

Pēc pirmā bērna piedzimšanas vīrs sāka aizvien biežāk dzert, arī iepriekš daudz dzēra, jo tas pēc viņa mērauklas bija vīrišķības rādītājs, sak' redz cik daudz varu sevī ieliet. Nonāca tik tālu, ka pats vairs nevarēja apstāties, uz Minesotas programmu neparakstījās, vien piekrita kodēties. Uz gadu kodējās, tad atkal ilgstoši dzēra. Pēc kārtējās dzeršanas reizes, kad vīram bija vājuma brīdis piekrita tam, ka iešu mācīties, gribēju iegūt augstāko izglītību. Gāja kā pa celmiem, jo plosti mijās ar remisijas brīžiem, bet tomēr diploms man ir un arī darbs atbilst iegūtai profesijai. Pa mācību laiku paspēju arī laist pasaulē otru bērnu.

Pašlaik vīram ir ilgstošā remisija, ir nokodējies uz 5 gadiem, pusotru gadu jau nedzer, bet ir atklājušās citas problēmas, kuras visus iepriekšējos gadus klāja alkohola dvinga. Es neko nevaru darīt, nesaņemot vīra piekrišanu. Ja eju uz kādu pasākumu ar bērniem, tad tiek noprasīts cik tas maksā un noteikts, ka viņš mūs nevedīs. Ja darbā ir kāds pasākums, izdzeru vīna glāzi un aizkavējos nedaudz (piem. līdz 19.00) tiek celts tracis, uz koncertiem arī netieku, jo saka - priekš kam tev to vajag, ej izrādītes, vai.

Cik saprotu, tad mans vīrs ir alkoholiķis, es pati esmu līdzatkarīga. Un pašreiz ir tā, ka viņš saprot - es varu iztikt arī bez viņa. Vīrs baidās mani pazaudēt, bet ar skandāliem jūtu, ka tikai attālināmies viens no otra. Pie tam, kad mēģinu ar viņu mierīgi izrunāties, viņš uzreiz aizsvilstas un sāk mani apvainot, ka esmu maigi sakot izlaidīga, kaut gan neesmu viņu krāpusi; ka mani interesē laika pavadīšana ar citiem cilvēkiem, iedzeršana u.t.t, bet kad piedāvāju iet kaut kur mums kopā, viņš atsakās.

Jāpiebilst, ka vīrs cenšas manipulēt ar bērniem. Redzu, ka viņš dusmojas uz mani, bet nav tā īsti ko tieši man pārmest, tādēļ izgāž savas dusmas uz bērniem. Jā, viņš mīl savus bērnus, bet viņš uzskata, ka bērniem ir jābūt paēdušiem un apģērbtiem, tad viņi nedrīkst vairs sagādāt nekādas raizes, galvenais, lai netraucē viņam vakarā skatīties televizoru. Mans viedoklis attiecībā pret bērniem nesakrīt ar vīra viedokli, jo uzskatu, ka vecākiem jādara viss iespējamais, lai bērni pilnvērtīgi un vispusīgi attīstītos, ar viņiem ir jāspēlējas, jāsarunājas, jāiet uz pasākumiem, jāpalīdz mācībās, nevis tikai jābaro un jāģērbj kā lelles.

Pašreiz nojaušu, ka mūsu šķiršanās ir laika un manas pacietības mēra jautājums

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Atbilde: Jūs, esot laulībā, esat spējusi sasniegt savus mērķus kā personība - iegūt profesiju un pilnveidoties. Protams, sarūgtina tas, ka bijis jāiztiek bez atbalsta vai ar nelielu atbalstu, un dzīve kopā ar atkarīgu cilvēku ir prasījusi daudz spēka. Tomēr to visu paveikt ir bijis iespējams.

Vīrs vairs nedzer, un tas nozīmē, ka ģimenei ir jāpārkārtojas. To nav viegli izdarīt nedz vīram pašam, nedz pārējiem ģimenes locekļiem. Agrāk vīru varēja vainot par dzeršanu, tagad - par to, ka ir tik neelastīgs un nedrošs un izvairās iesaistīties ģimenes dzīvē. Dzerošs vai nedzerošs, - viņš tik un tā ir grēkāzis Jūsu acīs. Te parādās jūsu kopīgās grūtības - pieņemt jauno situāciju, lai mainītu savu attieksmi vienam pret otru un atbalstītu cits citu meklēt veidus, kā ģimene var pastāvēt bez dzeršanas.

Jūs vairs sen neesat tā jaunā, naivā meitene, ko Jūsu vīrs apprecēja. Un varbūt arī viņš ir apjucis par to, ka nedz viņš pats vairs atbilst lielā, stiprā vīrieša lomai, nedz arī tāds ir Jūsu pieprasījums attiecībās. Šķiet, ka Jūs patlaban vēlaties līdzvērtīgas attiecības ģimenē, izpratni par Jūsu vēlmēm un vajadzībām un partnerību sadzīvē un bērnu audzināšanā, bet vīram īsti neizdodas sadarboties. Viņa aizkaitināmība ikdienā varētu būt saistīta ar to, ka, būdams kodējies, viņš tik un tā jūt tieksmi dzert, tikai tā realizējas neapmierinātība, konkfliktēšanā. Būt sausā nav tas pats, kas būt skaidrā, atkarīgums domāšanā saglabājas mēnešiem, un bez psiholoģiska atbalsta ļoti grūti cilvēkam pašam to novērtēt, grūti redzēt sevi no malas.

No dzeršanas attur bailes, bet cilvēks īsti nezina, ko iesākt ar savu skaidrību un neiegulda sevi attiecībās, nevēlas baudīt dzīvi un ļoti iespējams, cieš no depresijas. Aiz valdonīguma un pārmetumiem slēpjas nedrošība un neticība par to, ka iespējams justies nozīmīgam ģimenē bez pavēlēm un pārmetumiem. Ja Jūs sakāt, ka laulība turas uz Jūsu pacietību, un viss ir laika jautājums. Varbūt iespējams šo laiku un pacietību tērēt tam, lai noskaidrotu, vai no šīs krīzes vienīgā izeja ir šķiršanās. Vīrs piekrīt kodēties, un tas ir solis uz priekšu, ja salīdzina ar slimības noliegšanu. Minesotas programma, anonīmie alkoholiķi, psihoterapija - tie var būt nākamie soļi. Un tas ir jautājums Jums - vai vēlaties turpināt šo ceļu kopā.

Vēstulē Jūs uzskaitāt to, kas Jums rada grūtības kopdzīvē, un šīs situācijas tiešām ir sāpīgas un liek uzdot jautājumu, kā vārdā tas būtu jācieš. Tomēr ir tāds iespaids, ka iekšēji piekrītat vecajam lomu sadalījumam - jaunā meitene un lielais, pieredzējušais vīrietis. Kāpēc Jums par visu jālūdz atļauja un tas jāsaskaņo ar vīru, ja viņš tāpat Jūs neatbalsta?

Jūs patlaban esat stiprākā no pāra, varbūt jūsu gadījumā var darboties princips, ka vājākais jeb dziļāk ievainotais piebiedrojas stiprākajam, pamazām iesaistās, lai saglabātu ģimeni. Jūsu laulības nākotne ir atkarīga arī no vīra drosmes pieņemt izaicinājumu un noticēt savam spēkam.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.