Fiksie randiņi – iespēja iepazīties un pārbaudīt sevi  (67)

Dūriens vēderā

Pirms sadūšošanās un iziešanas uz iepazīšanās takas, katrs ielej sev glāzi boles. Bole ir vairāk rada sulai, ļoti labi - noreibšana un nesakarīga buldurēšana nevienam nedraud. Lai arī neuzkrītoši, tomēr visi viens otru slepus nopēta. No pieteiktajiem, visi nav ieradušies. Apkārt skraida pasākuma rīkotājas. Stresiņš pieaug. Noskaidrojas, ka iepazīties gatavi pieci puiši un sešas meitenes. Tātad tieši puse. Tomēr pasākums izgāzties nedraud, jo atnākušie ir noskaņoti salikt punktus uz  "i".

"Dāmas - lūdzu, ieņemiet vietas pie galdiņiem," izrīko nelielā un spriganā rīkotāja vārdā Kristīne. Pēc mirkļa dāmas jau sēž katra pie sava galdiņa, mūzika tiek nedaudz pieklusināta, lai nebūtu jākliedz. Kristīne īsi izskaidro sistēmu - katram pārim būs piecas minūtes laika. Pēc tam dāmas paliek sēžot, bet puiši rotē tālāk. Katram rokās lapiņas, kur uzrakstīt savu tālruņa numuru, ja dzirksts būs uzšķilta.

Lai arī nav nekāda pamata uztraukumam, tieši pirms starta sajūtu sārtumu vaigos un dīvainu diskomfortu. Jāatzīst, ka situācija tomēr ir neparasta. Neesmu nekāda rūdītā randiņotāja un šādā pasākumā piedalos pirmo reizi. Sajūtu pat dūrienu vēderā. Pirmais man pretim nosēžas gara auguma, simpātisks vīrietis. Viņš ir reāli uztraucies. Vairāk nekā es. Jūtu, ka saruna jāsāk man, citādi viņš tūlīt mumificēsies. Sākam ar tradicionālo - kā sauc, ko dari. Puisis ir nodarbināts tirdzniecībā un viņam Rīgā ir veselas divas dzīvesvietas. Laikam jau informācija nebija diez ko interesanta, jo nākamajā dienā nespēju atcerēties, ko tieši viņš tirgoja. Tā ir ar vairākiem stāstniekiem - daudz informācijas īsā laikā un viss neinteresantais no atmiņas dzēsies - gluži kā dziesmā "...uz tiem pelēkajiem neskatās...". Ā, puisis vēlas noskaidrot  - "kā man ar tusiņiem". Atbildu, ka - tā ir, kā ir, un nosaucu pāris vietas, kurp dodos atpūsties. Mūsu atpūtas vietas totāli nesakrīt. Kā arī viss pārējais.

Ā, ē, jocīgi, ne?

Nākamais ir gara auguma tīkams puisis, kurš atzīst, ka ir nobijies. Tas man patīk, jo tas ir godīgi. Atzīstos, ka es arī nejūtos baigi ērti. Kopā pasmejamies un tas atbrīvo. "Ā, ē, jocīgi, ne?" viņš saka, un es teiktajam piekrītu. Ir jocīgi. "Ko dari?" puisis vaicā, es īsti izstāstu. Tad kārta viņam - vīrietis strādā autoservisā un brauc ar moci. Rīgā dzīvo nesen. Randiņo, jo šobrīd ir viens un viņam ir visas iespējas to darīt. Ārpus darba un moču lietām - intereses kaut kur aiziet, atpūsties. Forši, bet man tas šķiet par šauru. Jauks, bet gara saruna nesanāks.

Tālāk seko lidostas darbinieks. Interese man ir minimāla, jo puisis ir ļoti jauns. Iesākumā man ir bail, vai viņš nesāks stāstīt kaut ko no sērijas "pērn, kad beidzu vidusskolu....". Puisis arī uztraucas, bet redzams, ka nu jau visiem stresa līmenis krīt, jo situācija jau ir skaidra un vairs nešķiet bīstama. Īsi parunājam par lidostas darba specifiku un prom viņš ir.

Tālāk seko vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem un žilbinošu smaidu. Zobi ir tik balti un vienādi, ka dabiski tie nevar būt. Tā saķīlēts smaids, protams, par cilvēku pasaka daudz vairāk nekā piecu minūšu saruna. Ir interesanti. Puisis ir nodarbināts metāla priekšmetu izgatavošanas biznesā un brauc ar moci. Aha, noteikti ir čoms iepriekšējam motobraucējam un šurp ir nākuši kopā. Vīrietis ir izskatīgs, un vienīgais pasaka, ko interesantu - viņš pēkšņi sāk izvērtēt manu izvēlēto sēdvietu. Vīrieši parasti izvēloties apsēsties ar seju pret durvīm. Tas izriet no cilvēka psiholoģijas - ir jāpārredz spēles laukums, jāseko, kas ienāk pa durvīm - vai nedraud briesmas. Interesanti, interesanti - starp citu - arī es parasti sēžos ar seju pret durvīm, bet tieši šoreiz nezin kāpēc esmu nosēdusies pretēji. It kā sīkums, bet piecas minūtes izvēršas interesantas un apmaināmies ar telefona numuriem.

Kā pēdējais pie galdiņa piesēžas puisis, kas strādā un studē biznesa vadību, uzņēmējdarbību vai kaut ko tamlīdzīgu. Puisis vizuāli neraisa nekādu interesi, tāpēc izmantoju iespēju vienkārši aprunāties, bez jebkāda zemteksta un vēlmes patikt/ nepatikt. Izskatās, ka viņam ir līdzīgi.

Tā piecreiz piecas minūtes paskrējušas ļoti ātri. Pretēji sākotnējam satraukumam, pēkšņi saprotu, cik žēl, ka ieradušies vien pieci puiši - esmu ieskrējusies un mierīgi varētu turpināt šo rokādi.

Pasākuma beigās katrs saņem nelielu saldumu saišķīti no pasākuma rīkotājiem. Steidzams zvans izsauc mani uz mājām, un es neredzu, kā beidzas sanākušo komunikācija ārpus noteiktā pasākuma robežām. Skrienot prom redzu, ka viens no kavalieriem kāri met acis uz slaidāko no pasākuma rīkotājām. Atspiedies pret bāra leti, viņš acīmredzot turpina randiņot.

Jožot mājup saprotu, ka uzzināju ko jaunu par sevi - kā reaģēju šādā nestandarta situācijā, kā jutos. Bija tik cilvēciski redzēt, ka arī puiši uztraucās... Pēc šāda randiņu raunda man tapa skaidrs, kas man būtu jāuzlabo šādā nestandarta komunikācijā ar pretējo dzimumu. Esmu apmierināta, pieļauju, ka parakstīšos uz šādu pasākumu vēl kādu reizi.