Foto: Shutterstock
Pavasaris nenoliedzami ir mīlestības laiks. Pamazām mostoties no ziemas miega, ar prieku ļaujamies vieglam flirtam, koķetēšanai un priecājamies par vieglprātīgo bezrūpību, kas mudina baudīt dzīvi pilniem malkiem.

Tā nu, ļaujoties romantiskajam noskaņojumam, aptaujājām mūsu lasītājas, noskaidrojot, kā notikusi viņu iepazīšanās ar otrajām pusītēm, un apkopojām sirsnīgākos iepazīšanās stāstus.

Elīne un Reinis

Foto: Shutterstock

Ar Reini pirmo reizi tikāmies 2008. gada jūnijā jauniešu nometnē Kuldīgā, un, lai gan tā ilga vien nedēļu, šis piedzīvojums izmainīja manu dzīvi uz visiem laikiem.

Kad ieradāmies nometnes vietā, ieraudzīju puisi, kas sēž uz koka baļķa, un nodomāju: "Vai! Skaists gan!" Lai arī visu nometnes laiku man šis puisis patika, zināju, ka starp mums nekas nevarētu būt, jo viņš ir vecāks, nometnē viņš bija kā nodarbību vadītājs, un mums bija maz kopīgu lietu, tāpēc sapratu, ka man ir mazas cerības iekarot viņa uzmanību.

Reinis darbojās Rīgas skautu vienībā, kuras dēļ viņš arī piedalījās nometnē. Tajā apgūto zināšanu iedvesmota, pieteicos skautu nodarbībām savā pilsētā - Dobelē. Kopā ar draudzenēm sāku tās apmeklēt, devāmies dažādos pārgājienos un pabijām vairākos pasākumos, kur bieži vien sanāca tikties arī ar Reini. Mūsu interese vienam par otru mazinājās, tomēr gaisā vēl bija jūtama sava veida spriedze.

Pēc kāda no pasākumiem ar mani sazinājās Reinis, piebilstot, ka, ja kādreiz būšu Rīgā, lai sazinos ar viņu, un piedāvājot tikties.

Par satikšanos man divreiz nebija jāsaka. Lai arī dzīvojām katrs savā pilsētā, es Rīgā sarunāju draudzeni, pie kuras palikt, ģimenei pateicu, ka dodos apciemot viņu, nevis tikties ar puisi, kurš turklāt vēl bija vecāks par mani, un prom biju!

Reinim, protams, neatklāju savu apņēmīgo rīcības plānu, vien pasakot, ka esmu Rīgā, ciemojoties pie draudzenes, tāpēc varu satikties arī ar viņu.
Pēc kopīgajām izklaidēm Rīgā turpināju ar Reini uzturēt kontaktus, taču tālākas attiecības neveidojās. Atkal satuvinājāmies, kopīgi svinot Līgo svētkus. Šķita, ka grūtības pārvarētas un es beidzot būšu kopā ar savu sapņu puisi, taču piedzīvojumi tikai sākās.

Tā kā mani vecāki dzīvo Vācijā, viņi bija izlēmuši, ka man jādodas pie viņiem. Visi draugi to zināja, tāpēc pēc iespējas vairāk baudījām kopīgi pavadīto laiku un vasaru, lai man paliktu tikai labas atmiņas. Kādu dienu saņēmu ziņu no Reiņa, ka viņam ir jādodas uz Dobeles pusi un ka viņš labprāt ar mani satiktos. Tikšanās laikā Reinis atklāja savas jūtas pret mani, taču lielākā problēma bija tāda, ka man jau nākamajā rītā bija jābrauc uz lidostu, lai pārvāktos uz dzīvi Vācijā.

Ar asarām acīs atvadījāmies, jo nezinājām kas notiks tālāk. Vācijā nodzīvoju pusotru mēnesi. Katru dienu sazinājāmies, bija ļoti smagi, jo es nezināju, vai un kad es tikšu atpakaļ uz Latviju, bija skumji, jo nezinājām, kad satiksimies. Negribējās zaudēt Reini, tomēr lolot veltīgas cerības arī nebija jēgas.

Tomēr, pateicoties manu vecāku sapratnei un garām sarunām, viņi ļāva man atgriezties Latvijā. Tad nu man un Reinim divu domu nebija, tikāmies nepārtraukti. Liels bonuss mūsu attiecībām bija tas, ka viņš sāka mācīties augstskolā, kas bija arī tuvāk manai pilsētai. Laiks iet, mums abiem ir bijuši prieki un asaras, taču tagad jau vairākus gadus dzīvojam kopā un nespējam iedomāties dzīvi viens bez otra.

Anete un Mārtiņš

Foto: Shutterstock

2013. gada 8. marts. Parasta piektdiena. Es – Anete – tajā laikā piedalījos LNT šovā "Precamies?!?" Biju aizgājusi līdzi uz šovu savam draugam. Tajā laikā man nebija nekādu attiecību un arī negribēju tās veidot. Pēc šova filmēšanas, biju nogurusi, tāpēc atteicu draugam doties līdzi uz picēriju un atzīmēt Starptautisko sieviešu dienu un veiksmīgu filmēšanos. Izlēmu doties uz kopmītnēm, kur toreiz arī dzīvoju.

Kopmītnēs mani sagaidīja divas manas klasesbiedrenes – ar vienu no viņām tolaik kopā dzīvojām. Abas meitenes bija noskaņojušās doties atpūsties un atzīmēt Sieviešu dienu. Viņas ik pa laikam centās mani pierunāt doties viņām līdzi, bet es atteicu. Līdz beidzot man piezvanīja tētis – tā vienkārši, lai papļāpātu. Un viņš vaicāja: "Kādi tev šim vakaram plāni?" Protams, es atteicu, ka nekādi, biju pat sarūpējusi sev zemenes, ko baudīt pie kādas filmas, lai vienkārši pavadītu laiku vienatnē.

Teicu, ka meitenes istabiņā piedāvā kaut kur iziet, bet es nezinu, vai gribu. Un ko viņš teica? "Ej, būs labs vakars!". Tā arī izlēmu doties ar meitenēm izklaidēties un sarunāju, ka ar mums kopā vakaru pavadīs vēl kāds puisis – mans paziņa, lai ir jautrāk.

Savukārt Mārtiņš 8. marta dienu pavadīja darbā. Atnākot mājās, bija saguris, vēlējās atpūsties un neko citu nedarīt. Arī Mārtiņš tajā laikā bija brīvs puisis. Vakara gaitā viņš izlēma, ka grib papļāpāt un pasēdēt mājās kopā ar savu draugu Jāni. Savukārt, Jānim radās savi plāni, kas atšķīrās no Mārtiņa vēlmēm – arī doties izklaidēties.

Tā nu vakara gaitā to sanāca pavadīt visiem vienā kompānijā, un es iepatikos Mārtiņam, tomēr mēs nedomājām, ka starp mums varētu izveidoties kas nopietnāks.

Jā, man simpatizēja Mārtiņš jau no pirmā acu uzmetiena, bet es viņam šķitu pārāk iedomīga un ar gaisā saslietu degunu - kā jau kurzemniece. Neraugoties uz pretrunīgajiem viedokļiem vienam par otru, kontaktus turpinājām uzturēt. Kad uzzināju, ka Mārtiņš dodas komandējumā uz Poliju, nolēmu viņu pavadīt.

Satikāmies gluži kā randiņā - viņa rokās bija mans mīļākais zieds manā mīļākajā krāsā, lai gan nebiju viņu par šādiem faktiem informējusi. To redzot, man šķita, ka šis puisis tomēr ir "jāķer ciet". Satiekoties pirms aizlidošanas, Mārtiņš man iedeva vieglu buču, abi bijām sakautrējušies, un tieši tik romantiski arī sākās mūsu stāsts.

Velta un Pēteris

Foto: Shutterstock

Kopš mūsu iepazīšanās ir pagājis ilgs laiks. Tas bija manos 16 gados, bet Pēterim, ja nemaldos, bija 22 gadi. Vasarā pie mammas strādāju limonādes cehā, un, tā kā šis puisis – Pēteris bieži brauca pēc limonādes, mēs iepazināmies. Viens otram ļoti iepatikāmies, sākām satikties. Kā vēl tagad atceros, ka pēc darba viņš mani sagaidīja ar motociklu. Tā mēs arī draudzējāmies un turpinājām tikties, kamēr pēc pusotra gada viņu paņēma armijā - sarunājām, ka dzīve mums katram virzīsies uz priekšu. Es pabeidzu skolu un sāku mācīties tehnikumā, viņš dienēja Rīgā.

Šad tad arī sanāca satikties, bet ar laiku ceļi pašķīrās. Katrs aizgājām uz savu pusi, ar laiku arī izveidojām ģimenes. Viņam dzīve neizveidojās tāda, kā gribētu, jo laulību viņš šķīra jau tad, kad viņa bērni vēl gāja skolā.

Arī es paliku viena, zaudēju vīru un pavadīju bērnus uz dzīvi Vācijā. Reiz man salūza automašīna, tāpēc bija nepieciešama palīdzīga roka. Viena paziņa, kas dzīvoja vienā novadā ar Pēteri, iedeva man viņa numuru, jo viņš ir automehāniķis. Es piezvanīju un sarunāju tikšanos, lai sataisītu auto. Savukārt Pēteris nezināja, pie kā brauc.

Protams, viņam bija liels pārsteigums, atskāršot, ka esmu tā pati Velta, ar ko viņš tikās jaunībā. Lai gan vieta bija tā pati, māja bija pārbūvēta un, ko tur liegties, arī es pati – mainījusies.

Pēteris vēlāk smējās, ka it kā šķitu redzēta, bet uzreiz mani atpazīt viņš nespēja. Un ko var gribēt - vairāk kā 40 gadi pagājuši! Sanāca tā, ka iepazināmies vēlreiz, ja tā var teikt, jo pa šiem gadiem tik daudz kas bija mainījies, un sākām atkal tikties.

Nu jau esam pāris piecus gadus. Ļoti labi satiekam, arī dzīvojam kopā. Viņu pieņem mana ģimene, viņa ģimene pieņem mani. Pētera meitas bieži atbrauc ciemos ar mazbērniem, tāpat arī mani mazbērni brauc ciemos. Ģimenes ir priecīgas par to, ka, lai arī kāds dzīves ceļš mums būtu bijis, mūsu ceļi tomēr krustojās vēlreiz. Mēs patiešām esam laimīgi un par to sakām paldies liktenim!

Alise un Armands

Foto: Shutterstock

Bija 2013.gada jūnijs, kad Daugavpilī norisinājās pilsētas svētki. Visas dienas garumā norisinājās daudz dažādu pasākumu, kuros piedalījos arī pati, uzstājoties ar tautas deju kolektīvu.

Vakara noslēgumā tika rīkots svētku koncerts un diskotēku, kur iepazinos arī ar savu vīru. Pulkstenis rādīja jau kādu otro stundu pāri pusnaktij, kad mēs beidzot ieraudzījām viens otru. Skatiens, smaids un pēc kāda laiciņa viņš pienāca man klāt, paprasīja manu vārdu un, vairāk neko neteikdams, aizgāja atkal pie saviem draugiem. Sākumā domāju, ka tas ir kāds joks. Pagāja vēl kāda stunda, un viņš pienāca pie manis vēlreiz, šoreiz prasot manu telefona numuru. Sākumā pret to attiecos negribīgi, tomēr tā kā iepriekš redzēju, ka viņš sarunājas ar maniem draugiem no kopmītnēm, nospriedu, kāpēc gan ne, jo pašai šķita, ka viņš ir kaut kur ļoti redzēts, tikai nevarēju atcerēties kur. Vēlāk smējos, ka esmu viņu nosapņojusi.

Iedevu telefona numuru un pati devos prom, jo pēc dažām stundām bija jādodas uz Rīgu, lai ar deju kolektīvu gatavotos noslēguma koncertam Dziesmu un deju svētkos Mežaparkā. Nākamā diena pagāja ātri, un vakarā viņš man uzrakstīja. Tā sākās mūsu mīlestība.

Tā kā tas bija vasaras sākums, arī sesijas laiks universitātē, ar tauriņu sajūtu vēderā un galvā bija grūti koncentrēties mācībām, bet viss izdevās lieliski Sākās sarakstes Skype, sazvanīšanās, satikšanās, pirmie randiņi, pastaigas gar Stropu ezeru un Daugavu. Raisījās arī sarunas, atradām daudz kopīgu tematu un interešu, kas mūs vieno.

Tas piesaistīja un reizē mulsināja, tādas sajūtas mums abiem bija pirmoreiz. Realitātē dzīvojām 120 kilometru attālumā viens no otra. Es - Rugājos, viņš - Dagdā. Tomēr beigu beigās viņš mani iepazīstināja ar saviem vecākiem, kopīgi nosvinējām Līgo svētkus. Un tā arī vasara pagāja - braukājot vienam pie otra un iemīloties līdz ausīm.

Pagāja vēl pusgads, un viņš mani bildināja, aprīlī mēs apprecējāmies. Tagad esam ļoti laimīgi, jo mūsu mazajā ģimenītē jau aug viens mazs ķipars.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!