Foto: Shutterstock
Nesen, stāvot veikalā rindā pie kasēm, negribot dzirdēju pirmsskolas vecuma puisēna sarunu ar mammu. Norādot uz prezervatīviem pie kases, viņš vaicāja: "Mammu, kas ir prezervatīvi?". Tuvāk stāvošie rindā saspicēja ausis. Taču mamma izvēlējās vieglāko un ērtāko ceļu: nobubināt kaut ko zem deguna.

Nesaņemot atbildi, puisēns to izdomāja pats. "Es zinu – prezervatīvu apēd, lai būtu labāks sekss," novilka viņš. Diemžēl mamma ar savu rīcību deva bērnam signālu – "neprasi man, es uz šādiem jautājumiem neatbildēšu."

Mums, vecākiem, bieži nākas domāt par to, cik daudz, kad un ko saviem mīļajiem, jaukajiem mazuļiem (līdz pat skolas vecumam) stāstīt. Savus bērnus redzam kā emocionālus, viegli ievainojumus, mīļus, paklausīgus vai ne tik paklausīgus, saudzējamus un pasargājamus no sliktas informācijas un ļauniem cilvēkiem.

Realitāte ir cita – prezervatīvi veikalu plauktos, bučošanās ainiņas filmās un vardarbība multenītēs bērnam piedāvā gluži citu realitāti – skarbu, reizēm nesaprotamu. Tas samulsina nevienu vien bērnu. Diemžēl nav pareizās vai nepareizās atbildes uz bērna jautājumu, kas skar seksualitāti. Taču neapšaubāmi pareizā pieeja ir vienmēr sniegt atbildes uz bērna jautājumiem, pat, ja tie ir neērti vai tiem nav vienas pareizas atbildes. Mēs, vecāki, drīkstam saviem bērnam atzīties, ka nezinām atbildes uz visiem jautājumiem.

Realitāte ir cita – prezervatīvi veikalu plauktos, bučošanās ainiņas filmās un vardarbība multenītēs bērnam piedāvā gluži citu realitāti – skarbu, reizēm nesaprotamu. Tas samulsina nevienu vien bērnu.
Iveta Ķelle

Ar pavisam maziem bērniem ir vienkāršāk: viņiem nepieciešams mūsu mīļums, emocionāls atbalsts un vārdi, kas izskaidro ķermeni vai emocijas. Līdz gada vecumam bērns iepazīst, izzina sevi ar pieskārienu palīdzību. Mūsu uzdevums ir nosaukt ķermeņa daļas vārdos, arī dzimumorgānus, turklāt runāt draudzīgi un bez nosodījuma. Ap trīs gadus vecām atvasēm mēs varam mācīt privātumu un skaidrot, ka zēni no meitenēm atšķiras. Trīs četru gadu vecums bieži ir nenorimstošo " kāpēc" laiks. Vecākiem nepieciešama gan izdomas bagātība, gan bezgalīga pacietība, lai spētu tikt galā ar visdažādāko jautājumu birumu. Bērna jautājumi mēdz skart arī seksualitātes tēmu. Tad vienkāršoti, lietojot bērniem viegli saprotamus vārdus kā "sēkliņa", "ligzdiņa" varam skaidrot, kā rodas bērni.

Brīdī, kad ar dažādu ekrānu starpniecību, sarunās ar vienaudžiem vai ar reklāmu bērna dzīvē arvien intensīvāk ienāk ārpasaule, arī jautājumi kļūst sarežģītāki. Bērniem interesē viss – gan Imantas pedofils, gan geji, gan prostitūtas. Tad būtiska loma bērnu audzināšanā ir jāatvēl drošībai, pirmkārt, izstāstot par labajiem un sliktajiem pieskārieniem.

Bērna jautājumi mēdz skart arī seksualitātes tēmu. Tad vienkāršoti, lietojot bērniem viegli saprotamus vārdus kā "sēkliņa", "ligzdiņa" varam skaidrot, kā rodas bērni.
Iveta Ķelle

Ja runā par bērna izglītošanu, par tik jutīgu jautājumu kā bērna seksualitāte, katram no mums ir savas zināšanas, uzskati, attieksmes un pieredze, kas ne vienmēr ļauj reaģēt atbilstoši bērna vajadzībām. Turklāt daudzi no mums ir auguši ģimenēs, kur seksualitātes tēmas ir bijušas tabu. Somijā seksuālā izglītība skolās ir obligāta jau vairāk nekā 50 gadus, un tā tiek uzskatīta par normālu veselības izglītības daļu.

Somijas speciāliste, bērnu psihiatre Raisa Kačatore, kura jau 20 gadus strādā kā padomdevēja vecākiem, bērnu aprūpētājiem un skolotājiem, viesojoties Latvijā, savā priekšlasījumā uzsver, ka arī Somijas vecāki baidās no pāragras un vecumam neatbilstošas izglītošanas. Tāpat vecākiem arī nav pieņemama izglītība, kas varētu veicināt kauna un vainas apziņu par savu ķermeni. Ārste Kačatore savā priekšlasījumā skar arī tādas tēmas kā Pasaules Veselības organizācijas standartu izveide, par mazu bērnu dzimumaudzināšanas vajadzībām un par to, kas vecākiem un aprūpētājiem būtu jāiemāca maziem bērniem.

Lūk, video materiāls no bērnu psihiatres uzstāšanās Latvijā!

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!