Foto: Shutterstock
Mūsdienās bērna psiholoģiskajai veselībai tiek pievērsta gana liela uzmanība, taču tikai nedaudzi vecāki zina, kā pareizi bērnu pieradināt gulēt savā gultiņā, nenodarot viņa psihei kādu traumu.

Daudzi pediatri un krūtsbarošanas speciālisti iesaka pirmajos dzīves mēnešos mazuli ņemt sev gultā blakus. Tādā veidā tiek stiprināta gan emocionālā saikne, gan arī vieglāk mammai – viņai nav nepieciešams naktīs celties no gultas, lai pabarotu mazuli vai vienkārši paskatītos, vai bērna miegs ir pietiekami cieš, vai sedziņa nav nospārdīta un mazais nav nosalis.

Taču pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka ilgstoši šāda kopāgulēšana tomēr nav tas labākais veids, jo pilnvērtīgi izgulēties vecākiem tomēr ir sarežģīti. Un tikai nedaudzi zina, kā pareizi mazuli pieradināt gulēt savā gultiņā, nenodarot nekādu psihoemocionālu kaitējumu. Bērnu aprūpes speciālisti portālā "Vospitaj" vecākiem stāsta, kā un kad to pareizi darīt, kā arī par to, kādos gadījumos nesteigties pieradināt bērnu gulēt atsevišķi.

Ar ko sākt?

Kopīgas rekomendācijas par to, kādā vecumā ieteicams pārtraukt kopāgulēšanu, nepastāv. Viss ir atkarīgs no bērna personības. Vieni bērni jau kopš dzimšanas var mierīgi paši aizmigt savā gultiņā, bet citiem pat četru gadu vecumā ir nepieciešams gulēt kopā ar mammu.

Tomēr pastāv kopīgas rekomendācijas, kuras skaidri parāda uz to, ka mazulis ir spējīgs sākt gulēt atsevišķā gultā:

  • Bērns ir pilnībā atradināts no krūts;
  • Bērna nakts miegs ilgst ne mazāk kā piecas sešas stundas (jeb kad bērns ir spējīgs nogulēt visu nakti);
  • Pa dienu bērns mammai uz rokām pavada vien trešdaļu no laika;
  • Ja bērns viens gultā pamostas un nesāk raudāt vai rīkot histērijas;
  • Parādījies personiskais instinkts – "mans" vai "tas nav mans";
  • Bērns viens pats istabā spēj uzturēties vismaz 10-15 minūtes;

Kad nav vērts vēl mēģināt bērnam likt gulēt atsevišķi?

Šis nebūt ne psiholoģiski vieglais darbiņš ir jāatliek, ja:

  • Bērns dzimis priekšlaikus;
  • Bērns pasaulē nācis ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību;
  • Viņam bijusi dzemdību trauma;
  • Viņam ir pazīmes par paaugstinātu intrakraniālais spiedienu;
  • Viņam ir attīstības traucējumu pazīmes;
  • Viņam ir kādas ādas slimības pazīmes – ekzēma, diatēze, dermatīts utt.;
  • Ja bērnam ir paaugstināta uzbudinātība, trauksme.

Ja tavam bērnam ir kaut viena no šīm pazīmēm, ir vērts padomāt par to, lai tomēr kopāgulēšanu vēl kādu laiku paturpinātu, ja vien mazuļa vecums to ļauj, jo viņam tas ir daudz svarīgāk nekā tāda paša vecuma bērniem, kuriem šo pazīmju nav.

Foto: Shutterstock

Tāpat nav vērts bērnu "pārsūtīt" uz savu gultu laikā, kad viņam šķiļas zobi, tūlīt pēc slimošanas un tad, kad bērns nule kā apguvis podiņmācību vai tikko sācis apmeklēt bērnudārzu.

Visi šie notikumi jau tā ir milzu stress mazajam cilvēciņam. Nav vērts noslogot bērna psihi vēl vairāk.

Iemācīt gulēt bērnu savā gultiņā nav viegli, taču tas kaut kad tāpat ir jādara. Jau iepriekš ir jābūt morāli gataviem, ka laiku pa laikam bērns nakts vidū tāpat var atnākt uz vecāku gultu (protams, ja bērns pats jau staigā), meklējot mierinājumu, glāstus un siltumu. Un pret to jāattiecas ar vislielāko izpratni un pacietību.

Mācām gulēt atsevišķi

Foto: Shutterstock

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!