bērni, mazulis, brālis, māsa
Foto: Shutterstock

Daudzi sapņo par lielu un draudzīgu ģimeni. Taču jaundzimušā ienākšana ģimenē ir ne tikai priecīgs notikums, bet arī ļoti satraucošs, saistīts ar daudz rūpēm. Un vecākais bērns, tāpat kā pieaugušie, saskaras ar noteiktām grūtībām. Šīm niansēm mammām un tētiem būtu jāpievērš uzmanība, lai pirmdzimtais ātrāk pierastu pie izmaiņām ģimenē un starp bērniem veidotos labas attiecības.

Portāls "Adme" papētījis psihologu, vecāku un pirmdzimto bērnu viedokļus, noskaidrojot biežāk pieļautās mammu un tētu kļūdas tajos dzīves brīžos, kad ģimenē sagaidīts nākamais mazulis.

Vecāki nesagatavo pirmdzimto brāļa vai māsas ienākšanai ģimenē

Jaunums par to, ka vecāki drīz sagaidīs vēl vienu mazuli, vecākajam bērnam var kļūt par īstu šoku. Viņš bija ģimenes centrā, visi rūpējās tikai par viņu, bet te pēkšņi parādījies vēl kāds, ar kuru nāksies cīnīties par vecāku mīlestību un uzmanību. Daudzi bērni sāk domāt, ka vecāki nolēmuši atrast viņam aizstājēju, un viņš vēl pirms brālīša vai māsiņas piedzimšanas sāk to neieredzēt.

  • Starp citu, otra mazuļa ienākšana ģimenē vecākajam bērnam var likt sākt grauzt nagus, bet plašāk par to lasi šeit.

Tāpēc ir tik ļoti svarīgi runāt ar savu pirmdzimto par jaunā ģimenes locekļa parādīšanos. Paskaidrot, ka šajā notikumā ir daudz plusu tieši vecākajam bērnam. Piemēram, tagad viņam vienmēr būs, ar ko parotaļāties, bet vēl viņš mazajam brālim vai māsai varēs daudz ko iemācīt un būt par piemēru. Un, protams, ir jācenšas pirmdzimto pārliecināt, ka tava mīlestība pietiks visiem.

Pārkāpj personīgās robežas

Līdz ar jaundzimušā ienākšanu ģimenē uz vecāku pleciem gulstas daudz rūpju, un ne vienmēr izdodas pamanīt, ka kaut kādas darbības pārkāpj pirmā bērna personīgās robežas. Piemēram, pieaugušie var pieprasīt, lai viņš ar jaunāko brāli vai māsu dalās ar savām rotaļlietām, citām mantām, bet kad mazulis nedaudz paaugas, katru reizi viņu ņemt arī līdzi savās draugu kompānijās. Bet vecākais bērns taču vēlas pabūt ar saviem draugiem bez "astēm".

Kad vecāki bērnu piespiež visu laiku ignorēt savas sajūtas un rīkoties tā, kā pieaugušie norāda, bērns pārstāj sev uzticēties, šaubās par savu vērtību un izaug par sevi nepārliecināts pieaugušais.

Lūk, kādas mammas nelielā pieredze: "Es savus bērnus mācu, ka ir kopīgas rotaļlietas un citas mantas, bet ir arī personīgās. Katram bērnam ir sava mīļākā rotaļlieta, un viņam nav ar to jādalās, tā ir tikai viņa. Pat ja brālis vai māsa ļoti to lūdz, ja nevēlies, tu to vari nedot".

  • Šajā rakstā atradīsi psiholoģes Ivetas Aunītes ieteikumus, ko darīt tad, ja bērns atsakās dot savu mīļāko rotaļlietu māsai, ciemos atnākušajam draugam vai brālēnam.

Maina ģimenes paradumus

Bērna piedzimšana ir svarīgs un priecīgs notikums, kas diemžēl nepaiet bez stresa. Arī vecākajam bērnam trauksme nepaslīd garām, tāpēc ģimenē ieviesto tradīciju loma tikai pieaug. Ja vecāki vienmēr bērnam pirms miega ir lasījuši pasaku, kopā tīrījuši zobus, dziedājuši dziesmiņas, no tā nevajadzētu atteikties arī tad, kad piedzimis vēl viens bērniņš.

Ģimenes tradīcijas satuvina radiniekus un palīdz katram ģimenes loceklim sajust savu vērtību. Bet vecākajam brālim vai māsai tās sniedz iespēju adaptēties un saprast, ka, neraugoties uz lielajām pārmaiņām, pasaku pirms nakts miedziņa neviens nav atcēlis.
Foto: Shutterstock

Salīdzināt bērnus

Jo vecāks bērns kļūst, jo biežāk viņš ieskicē savas personiskās robežas un līdz ar to arī ar apkārtējiem rodas arvien vairāk konfliktu. Tādos brīžos vecākiem ir kārdinājums vienkārši pateikt: "Kāpēc tu nevari būt tik paklausīgs, kā tava jaunākā māsa?" Taču salīdzināt bērnus ir nebūt ne labākā ideja.

Pētījumi rāda, ka šāda pieaugušo uzvedība negatīvi ietekmē psiholoģisko veselību gan tam bērnam, kuru slavē, gan tam, kuru kritizē. Viens no bērniem var sajust stresu tādēļ, ka vecākiem pret viņu ir paaugstinātas gaidas, bet citam bērnam var šķist, ka viņš ir nepareizs, un tā rezultātā var veidoties saspīlētas attiecības starp bērniem.

Pret bērnu izturas kā pret "jauno pieaugušo"

No vecākā bērna bieži gaida patstāvību, palīdzēšanu mājas solī un arīdzan jaunākā bērna pieskatīšanā un aprūpē. Bet ikviena bērna galvenais uzdevums ir aug un attīstīties, nevis rūpēties par citiem bērniem. Jā, var bērnam palūgt palīdzību, atbilstoši viņa spējām, un parādīt, ka būt vecākajam – tas nav sods, bet privilēģija. Piemēram, var viņam atļaut doties gulēt pusstundiņu vēlāk vai palaist vecāko ar draugiem uz kino.

Te viens pieredzes stāstiņš: "Esmu vecākais no četriem brāļiem. Viena no lielākajām vecāku kļūdām – uzgrūst daļu audzināšanas pienākumu uz vecākā bērna pleciem. Atbildība liela (tāpat kā vecākiem), bet tiesību un statusa ir krietni mazāk (kā bērnam). Sanāk, te tu esi pieaudzis un 10 gadu vecumā esi atbildīgs par jaunākajiem, bet pēc pusstundas tu jau "maziņš vēl"".

Un otrs viedoklis: "Un vēl viena kļūda – uzdod pārāk daudz pienākumus mājās. Vienreiz sākumskolā pēc brīvlaiks mums stundā izdalīja tādas lapiņas, kur puķes ziedlapiņās varēja ierakstīt savas vēlēšanās/ Vienu no pirmajām es ierakstīju: "Gribu atpūsties". Es biju vienīgais klasē, kurš pēc brīvlaika jutās noguris. To paziņoja manai mammai. Viņa man sāka piešķirt vairāk brīvā laika, un es sajutu viņas rūpes. Viņa beidzot pievērsa uzmanību tam, ka es esmu nevis vienkārši ērts "jau gandrīz pieaugušais", bet vēl bērns".

Emocionālā ignorēšana

Dažreiz mammām un tētiem nepietiek spēka veltīt vienādu uzmanību gan jaundzimušajam, gan pirmdzimtajam. Vecākiem var būt bailes, ka viņi pret pirmdzimto var izturēties pārāk emocionāli saspringti, tāpēc sāk ignorēt viņu. Taču šāda pieaugušo uzvedība ir ļoti bīstama bērnam. Tādas attieksmes dēļ bērnam nākotnē var būt sarežģīti izveidot komunikāciju ar apkārtējiem, satuvināties ar viņiem un izrādīt savas emocijas.

Labākais, ko šādā situācijā var darīt, – bērnam paskaidrot, ka tu stipri nogursti, un kad mazulītis nedaudz paaugsies, arī rūpes viņš vairs tik daudz neprasīs. Bet tikmēr pirmdzimtais var izdomāt kādu frāzi, kuru viņš sacīs, ja sajutīsies vientuļš un vēlēsies uzmanību, un tad viņš zinās, ka saņems tavu maigumu. Tā būs kā jums vien zināma sazināšanās valoda.

Nekomunicē ar bērnu viens pret vienu

Mediķi apgalvo, ka komunikācija ar bērnu viens pret vienu statusā palīdz viņa attīstībā, paaugstina pārliecinātību par sevi un arīdzan mācīšanās spējas. Vienlaikus speciālisti akcentē, ka ne jau svarīgākais ir kvantitāte, bet gan kvalitāte.

Īpaši svarīga šāda komunicēšanās ir tajos brīžos, kad bērns piedzīvo stresu. Kad mamma vai tētis atrod iespēju ar bērnu padarboties divatā, tas viņam palīdz sajusties īpašam.

Te vēl kāda pieredze: "Galvenais padoms vecākiem – "sadaliet" bērnus! Sniedz viņiem iespēju pavadīt laiku atsevišķi vienam no otra. Reizi nedēļā dodies pastaigā tikai ar vienu no bērniem, pēc tam ar otru. Tādā veidā katrs no bērniem apmierina savu vajadzību pēc personīgas uzmanības no vecāku puses, bet tev savukārt būs interesanti paklausīties, par ko vēlas papļāpāt bērns. Vecākā, kad ar mani izgāja pastaigāties, pirmoreiz pa ilgiem laikiem, vienkārši gāja, turēja manu roku, skatījās man acīs. Pēc ilgas klusēšanas (bet klusē viņa tikai tad, kad guļ un arī ne vienmēr) saka: "Mammu, ir tik burvīgi būt ar tevi divatā!". Pēc šādas komunikācijas, kad esam viens pret vienu, mūsu mājās pazuda bērnu greizsirdības problēma".

Neslavē bērnus, kad viņi savā starpā saprotas un neķildojas

Kritizēt ir vieglāk, nekā slavēt, taču kā apgalvo filozofs un antropologs Gvens Djuārs, patiess iedrošinājums palīdz bērnam celt pašapziņu un attīstīt komunicēšanās prasmes. Ja bērni jūt atbalstu un saprot, ka vecāki priecājas, kad bērni spējuši atrast kopīgu valodu, viņiem gribas tā rīkoties biežāk.
Foto: Shutterstock

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!