Vēsturiski ir bijušas daudzas ģimenes formas. Gadiem ritot, to veidi ir mainījušies, izzuduši un radušies atkal no jauna. Attiecības ģimenē pēta vairākas nozares – filozofija, socioloģija, psiholoģija un citas. Protams, savu artavu ir nesusi dzeja, proza, romāni – krāsaini un daudzšķautnaini aprakstot attiecības ģimenē. Ģimenes tēma kā institūcija ir aktuāla arī televīzijā, kino, teātrī, reliģijā un mākslā.
Vairums pasakas beidzas ar "un viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi". Pēc varoņu piedzīvojumiem tie apprecas, tiek rīkotas grandiozas kāzas, bet kā saka stāstnieks: "Medu ēdu, alu dzēru, pa ūsām tecēja, bet mutē netika." Tālāk par šo lielo notikumu – kāzām – pasaka neturpinās.
Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka pasaka beidzas brīdī, kad sākas ikdiena?
Pēdējā laikā pasaulē pieaug šķirto laulību skaits. Un Latvija nav izņēmums. Un diez vai tam ir iemesls, ka ir pieejams notārs un laulību šķiršanas procedūra ir samērā vienkārša.
Ir dažādas motivācijas, kāpēc tiek slēgtas laulības. Tās ir gan apzinātas, gan neapzinātas. Statika rāda, ka aprēķina laulības ir stabilākas un noturīgākas. Bet vai laimīgākas? Vai materiālā bagātība atsver psiholoģisko nabadzību?
Ir teiciens, ka "mīlestība ir kā maize, un tā ir jācep katru dienu".
Lai izveidotu labas attiecības, ir jāpieliek pūles. Īpaši pēc 2–3 gadu ''rozā briļļu'' perioda, kad partneri ierauga otru tādu, kāds tas ir. Iemīlēties var idealizētā tēlā, bet mīlēt var tikai reālu cilvēku. Protams, nereti kaut kādā mērā mēs visu mūžu nedaudz idealizējam otru, ar lepnumu sakot: "Redz, ka mans vīrs..." vai "un tad mana sieva..."
Katram ir sava pieredze. Nedaudz romantizējot, var to saukt par ceļa somu vai koferi. To mums ir palīdzējuši piepildīt mūsu vecāki vai citi tuvinieki un aprūpētāji. Ceļa somā ir daudz un dažādas lietas. Tā nekad nav tukša. Jā, reizēm tur ir tikai zari, bet no tiem var taisīt zaru būdu. Tad, gūstot jaunu pieredzi, var dabūt mālus, nosiltināt sienas, iebūvēt krāsni un uzlikt jumtu.
Ne vienmēr uzreiz ir iespējams sajust un izmantot šos resursus. Ir vajadzīgi noteikti apstākļi, lai to varētu atvērt un tajā ieskatīties.
"Rozā briļļu" periodā šie čemodāni vēl netiek izpakoti. Parasti šis periods ilgst līdz trim gadiem.
Tad turpinot ar otru ceļojumu, ko sauc par kopdzīvi, katram līdzi ir sava ceļa soma. Abi tajā dodas un nonāk kādā skaistā, saulainā, siltā vietā. Balti mirdzošā smilšu pludmalē pie jūras, kuru ievij palmas. Tad katrs atver savu ceļa somu un skatās, kas tajā ir iekšā. Reizēm tur ir ceļojumam noderīgas lietas, bet reizēm nē, piemēram, smags āmurs. Pārsteigti tad ir abi. Ko ar to tagad darīt?
Man patīk teologa, psihologa un mācītāja Induļa Paiča reiz teiktais, ka tā uguns, kas ir mūsos, var būt postoša. Tā var nodedzināt pļavas un mežus. Bet mūsu dzīves uzdevums ir izveidot skaistu kamīnu, pie kura ir silti un omulīgi gan pašam, gan apkārtējiem.
Ko varētu darīt, lai izveidotu labas attiecības? Viss sākas agrā bērnībā.
Svarīgi ir, vai vecāki bērnu audzina sev, lai "vecumdienās būtu kāds, kas atnes ūdens krūzi", vai arī tā, lai bērns kļūtu patstāvīgs un spētu izveidot pats savu, jaunu ģimeni.
Nozīmīgi ir, vai vecāki pietiekami ir atsaukušies uz bērna vajadzībām. Vajadzībām, nevis kaprīzēm.
Kaprīzes ir mums visiem. Piemēram, sieva, kas gaida bērniņu, prasa savam vīram, ka grib zagtu šašliku. Vīrs izbrīnīts: "Kam tev zagtu, es taču tev varu to nopirkt." "Nē, gribu zagtu!" atbild sieva.
Bērnam nepieciešams, lai viņu ievēro, ciena, māca atpazīt un izteikt vārdos emocijas, domas pieņemoši – atbalstošā veidā likt robežas. Bērns meklē mirdzumu vecāku acīs, lai varētu dzīvot ar sajūtu, ka ir pietiekami labs, gudrs, skaists un interesants. Var teikt, ka bērns sevi izveido no tā, kā pieaugušie pret viņu izturas.
Vēl ir nepieciešams, lai blakus būtu pieaugušais, ar kuru var justies droši. Tas nosaka to, ka būs droša piesaiste, uzticēšanās apkārtējiem un sev.
Vecāki cenšas bērnam dot to labāko, kas pašiem ir, iet ar bērnu kādu ceļa gabalu kopā. Bet vecāks nevar bērnu aizvest tālāk par to vietu, kur pats atrodas un iedot to, pats nav saņēmis.
Bērns ņem piemēru nevis no tā, ko pieaugušie saka, kā jāuzvedas, bet gan kā paši attiecas pret sevi, viens pret otru un pašu bērnu. Tas ir tāpat, kā ar šokolādi – var to mēģināt aprakstīt ar vārdiem: salda, rūgta, garšīga, ar riekstiem vai bez riekstiem, bet tas nekad nebūs precīzi, pieņemami un saprotami. Tikai pagaršojot šokolādi, var iegūt pieredzi un uzzināt, kāda tā ir patiesībā.
Ja vecāki attiecības ar bērnu vērtē augstāk nekā savas pašu pieaugušo savstarpējās attiecības, tad bērns, pieaudzis būdams, nespēs izveidot pietiekoši labas attiecības ar savu partneri, jo, gluži vienkārši, viņam nebūs pieredzes, kā to darīt.
Veidojot jauno ģimeni, svarīga ir spēja emocionāli atdalīties no sava paša vecākiem. Vecāki bieži vien uzliek saviem bērniem dažādas lomas un uzdevumus, kuras bērniem nav jāpilda un tas bremzē attīstību.
Atdalīšanās nenozīmē, ka vīrietis atsakās fiziski kontaktēties ar savu māti. Tā nav bēgšana no mājām. Kāds slavens aktieris un režisors cenšas risināt šo attiecību konfliktu, radot filmu sēriju "Neiespējamā misija". Nudien, šī tiešām ir neiespējamā misija.
Citkārt rodas situācija, kad sieva dusmīgi kliedz uz savu vīru: "Tu mani nedzirdi, tu mani nesaproti, es tev nemaz neesmu svarīga!" Sieva vēlas saņemt mierinājumu. Bet kam ir veltīts šis vēstījums? To dzird vīrs, bet tas ir veltīts pašas sievas vecākiem. Sieva, būdama bērns, nav tikusi pietiekami sadzirdēta, ievērota un novērtēta. Tagad viņa to izmisīgi prasa no sava vīra.
Savukārt vīram ir cita attiecību pieredze. Vīrs, iespējams, uztvers šo sievas sāpju pilno kliedzienu kā kliedzienu no sava paša mātes, kas viņu ir stingri emocionāli piesaistījusi pie sevis, kontrolējusi visu, ko viņš dara un bijusi mūždien neapmierināta, lai ko viņš arī darītu. Rezultātā vīrs no sievas distancējas vai dusmīgi kliedz uz sievu.
Vai arī sestdienas rītā nebrīdinot pie jaunās ģimenes "uz pikniku" ierodas vecāki. Vai arī vecvecāki ierodas pēc mazdēla un paņem viņu uz visu vasaras brīvlaiku pie sevis, lai glābtu no "bezjēdzīgā" tēva.
Situāciju ir daudz, bet, lai aizbēgtu no emocionālā cietuma sākumā, ir jāapzinās, ka tajā sēž. Lai spertu soli uz priekšu, ir jāsaprot pašreizējā atrašanās vieta.
Kaut kādā mērā mēs vienmēr būsim atkarīgi no saviem vecākiem, no piedzīvotā attiecību modeļa. Svarīgi ir apzināties un piedzīvot to attiecību veidu, kurš vairāku paaudžu mijiedarbībā ir izveidojies.
Ģimenes psihoterapijā ir iespēja piedzīvot šo attiecību musturu. Interesanti, ka kabinetā satiekas ne tikai vīrs, sieva un terapeits, bet daudz vairāk cilvēku. Tās ir vairākas ģimenes vismaz divās paaudzēs. Vīrs "atnes" uz terapijas kabinetu savus vecākus, vecvecākus, to "atnes" arī sieva. Var teikt, ka ģimenes terapijā satiekas vismaz sešas ģimenes, katra ar savu attiecību modeli.
Ģimenei, pamazām atpazīstot šos attiecību modeļus, ir iespēja izveidot pašiem savu attiecību modeli, tādu, kas patīk un ir pieņemams abiem. Tad var arī ieraudzīt otru tādu, kāds tas ir. Tad arī bērni piedzīvos citu, harmoniskāku attiecību veidu un varēs to nest tālāk saviem bērniem.
Ģimenes psihoterapija ir darbs ar savām attiecībām. Vilinoša šķiet doma, ka terapeits dos kādu padomu un viss ātri atrisināsies. Bet padomi nestrādā, nenes vēlamo rezultātu.
Piemēram, ģimene jau vairākas sesijas strīdas par to, kurš mājās ieviesīs kārtību, darbosies ar putekļusūcēju. Psihoterapeitam tas apnīk, un viņš iesaka nopirkt automātisko robotu – putekļsūcēju. Ģimene nu ir bezgala priecīga, saka paldies, smaidīgi atvadās, aizver kabineta durvis un dodas mājās. Šķiet, strīdam vairs nav iemesla.
Bet pēc kāda laika atkal atsākas strīdi. Nu jau par jauno robotu – kurš tagad lādēs tā akumulatoru, kurš to tīrīs un kurš izmetīs no tā putekļus. Putekļsūcējs ir tikai aizberga redzamā daļa, bet svarīgi, kas zem tā ir apakšā. Konflikti rodas nevis no faktiem, bet no to interpretācijas, vērtējuma un salīdzināšanas, un tiem ir savs neapzināts motīvs.
Apzinoties lomas un pārneses, kuras nāk no pagātnes, dod iespēju izveidot citādāku attiecību modeli. Tas palīdz iepazīt otru, koncentrēties uz savu partneri. Tad var izveidot kopīgu psiholoģisko telpu ar partneri, kurā ir vienlīdz vieta gan vienam, gan otram. Te var brīvi paust visas savas emocijas un vēlmes. Šajā telpā ir arī robežas, nav absolūta saplūšana ar otru. Ir empātiska spēja sajust otru, nezaudējot sevi. Var iedomāties divu gredzenu savienošanos simboliku, kurā atspoguļojas savstarpējās attiecības. Ir kopīga daļa, kurā šie gredzenu lauki pārklājas, un daļa, kur gredzenu lauki ir atdalīti viens no otra. Tas ir kā balanss starp saplūšanu un distancēšanos. Mērķis ir izveidot kaut ko kopīgu, saglabājot savu individualitāti. Tas nozīmē, ka katram ir arī sava nodarbošanās, hobijs, piemēram, joga, kāds sporta veids, koris vai tikšanās ar draugiem, kur otrs nepiedalās, pieņem un ciena. Tas palīdz uzturēt interesi vienam par otru, kopā pārdzīvot dažādas krīzes, apgūt vecāku lomu.
Ja vienmēr dara visu kopā, tad agri vai vēlu attiecības sašķobās. Piemēram, situācija, kad sieva vairākas reizes dienā vīram prasa: "Kur tu esi?" Tas skaidri atspoguļo to, ka sieva emocionāli nav atdalījusies no saviem vecākiem. Ir vajadzība otru kontrolēt, jo rodas bailes, paliekot pašai ar sevi.
Izveidojas tāda trauksmaina simbioze, kad izzūd robežas, nav vairs iespējams atšķirt savas emocijas, vēlmes, domas. Rodas apjukums. Tad ir nepieciešams kāds konflikts, kas radītu distanci.
Tas var novest pie šķiršanās vai kāda "trešā" parādīšanās. Šis trešais ne vienmēr būs mīļākais vai mīļākā. "Trešais" var būt arī paša bērni, darbs, draugi, kāda atkarība vai arī slimības simptoms. Tas palīdz mazināt trauksmi, kas rodas ģimenē. Šo spriedzi var pārnest uz šo "trešo". Var pievērsties tikai bērniem, jo "viņi neklausa". Savukārt bērni neklausa un slimo, jo jūt spriedzi, kura ir starp vecākiem. Slimība ir veids, kā apvienot ģimeni. Var arī strādāt vairākās maiņās, izkašķēties ar draugiem, grimt dažādās atkarībās. Arī ar mīļāko ir drošāk, jo to var "iznīcināt". Ģimeni iznīcināt ir grūtāk, smagāk. Bieži vien otrs laulātais neapzināti ne tikai pieļauj, bet arī uztur šāda "trešā" esamību, jo nav pieredzes, kā veidot attiecības vienam ar otru.
Reizēm, kad vecāki nevēlas risināt savas attiecību grūtības, nepārnes tās uz citiem, var rasties psiholoģiskā neauglība. Sanāk, ka pati daba rada apstākļus, lai ģimenē pieaugtu spriedze, dusmas, diskomforts, līdz pienāk brīdis, kad pieaugušajiem gribot, negribot ir jāmeklē kāds risinājums.
Šajā laikā, kad tiek zaudēts darbs, mācības notiek attālināti, ir piedzīvots kaut kas līdz šim nebijis – spriedze atkal pieaug, parādās slēptie ģimenes konflikti, vardarbība, dusmas un bailes.
Vēl svarīgi, veidojot attiecības, ir spēja pieņemt otra dažādas emocijas. Jo dzīve ir kā mainīgs klimats, nevis konstanta 36,6 grādu temperatūra. Ir jābūt gatavam arī nedaudz apdedzināt pirkstu galus vai reizēm tikt aplietam ar aukstu ūdeni. Pārtiekot tikai no saldā vien, ātri sāk šķebināties dūša. Vajag piedzīvot arī strīda rūgtumu, greizsirdības skābumu, aizvainojuma sāļumu, un pats par sevi saprotams – saldo izlīguma garšu.
Ārsts psihiatrs Gunārs Trimda (sistemātiskā ģimenes psihoterapija, smilšu terapija), strādā kā pieaugušo un bērnu psihiatrs "Salaspils veselības centrā" un doktorātā "Ziepniekkalns", kur pieņem pacientus valsts apmaksātās vizītēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
