Vieni tos noliedz, citi lūkojas kā mākslas darbā, vēl citi – alkst ar tiem rotāt savu ādu. Tas ir pīrsings un tetovējumi. Ne viens, ne otrs pasaules vēsturē nav nekas jauns.
Interesanti, ja nav par daudz


Dārta Lūse (15) nav pīrsinga un tetovējumu noliedzēja. Meitene uzskata, ka pīrsings ir skaists, ja rotājumu nav pārāk daudz un ja tie papildina cilvēku kā aksesuāri, kas izceļ skaistumu.

Dārtai ir pīrsings nabā. Sākumā vecāki nav piekrituši ādas caurduršanai, taču vēlāk mamma Diāna pati piedāvājusi šādu iespēju, un Dārta uzreiz piekritusi. Meitenei patīk arī tetovējumi, jo tētim Ivo izskatoties labi. Viņasprāt, vecākiem vajadzētu atļaut atvasēm izpausties un meklēt savu es. Protams, normas robežās, visatļautība nenāks par labu. „Varbūt labi ir arī tiem, kuriem ļoti stingri vecāki neļauj neko no tā, bet agri vai vēlu jaunietis kaut ko izmēģinās," spriež Dārta.

Pīrsings

Cilvēki jau izsens lieto auskarus, taču pēc modes tendencēm rotātas tiek arī uzacis, naba, deguns un pat intīmas ķermeņa vietas. Pēdējo gan atļaujas krietni mazāk ļaužu. To visu (arī auskarus) dēvē par pīrsingu jeb ķermeņa caurduršanu.

Šai mākslai ir sena vēsture, dažas tautas tai piešķir ne tikai skaistuma, bet arī reliģisku, mītisku nozīmi - tā ir cilšu atšķirības un ranga zīme. Eiropas arheoloģiskajos atradumos dažādi auskari atrodami jau kopš bronzas laikmeta. Kā rotaslietu tos visbiežāk nēsā sievietes. Arī dažu tautu zemāko šķiru vīrieši (jūrnieki, gani, zemnieki) tos izmantoja veselībai, sevišķi, lai stiprinātu vāju redzi.

Ķermeņa punkta caurduršanas metode veselības uzlabošanai praktizēta kopš seniem laikiem. Ja precīzi noteikts punkts un izvēlēts metāls, tas ļāva paveikt ārstnieciskas manipulācijas. Iegūstot vēlamos veselības uzlabojumus, svešķermeni nēsāt būtu jāpārtrauc.

Punkti uz ķermeņa:

  • Auss gliemežnīcas ārējā mala tieši saistīta ar plecu, elkoņu un plaukstu locītavām, rokām, plaukstu pamatni un pirkstiem. Auss ļipiņā un vietā, kas to savieno ar gliemežnīcu, punkti saistīti ar maņu orgāniem un mutes dobumu: augšžokli, apakšžokli, zobiem, mandelēm, mēli. Auss ļipiņas vidējā trešdaļā atrodas punkts, kas saistīts ar acīm. Redzi var uzlabot, ja tuvredzības gadījumā tiek nēsāti sudraba, tālredzības - zelta auskari. Taču vēlamās iedarbības nav, ja neprecizitātes dēļ caurdurts cits punkts.
  • Punkti uzacu ārējos kaktiņos saistīti ar žultspūšļa akupunktūras kanālu, uzacu viduspunktos - ar urīnpūšļa.
  • Deguna ārējās malās - ar resnās zarnas akupunktūras kanālu.
  • Uz augšlūpas un apakšlūpas - ar kuņģa akupunktūras kanālu.
  • Mēles galā - ar plaušu, priekšējā trešdaļā - ar sirds, sānu virsmās - ar aizkuņģa dziedzera akupunktūras kanālu. Der zināt, ka mēlē beidzas visu (arī dzīvībai svarīgo) iekšējo orgānu atzarojumi.
  • Krūts dziedzera galā - ar kuņģa akupunktūras kanālu.
  • Nabas rajonā - ar tievās zarnas akupunktūras kanālu, rada kaitējumu gremošanas un zarnu traktam.

Metālu ietekme

  • Zelts, ievietots punktā, attiecīgos orgānus stimulē.
  • Sudrabs - tieši pretēji - orgānu darbību nomāc.
  • Varš, bronza un misiņš arī darbojas nomācoši, bet ir nekaitīgāki par sudrabu.
  • Titāns, volframs, molibdēns, nihroms jeb nerūsējošais tērauds, ko tautā dēvē par ķirurģisko tēraudu, pieder pie metāliem ar neitrālu bioelektrisko potenciālu. Tie organismam ir labvēlīgāki.

Der zināt:

  • Ar pīrsingu drīkst nodarboties tikai profesionāls meistars.
  • Dienā, kad caurdurtas, piemēram, ausis, nevajag mazgāt matus, lai nerastos infekcija.
  • Dienā pēc procedūras nevajag lietot piena produktus, gāzētus alkoholiskos dzērienus.
  • Latvijā pīrsings (izņemot ausu caurduršanu) atļauts no 18 gadiem. Agrāk to var darīt, ja ir vecāku atļauja.
  • Kamēr sadzīst vieta, kurā ielikti auskari, to vajag dezinficēt ar degvīnā vai kliņģerīšu tinktūrā samērcētu vates tamponu. Jo biežāk, jo labāk, ieteicams divreiz dienā.
  • Kad auskari ielikti, īpaša kopšana nav nepieciešama, ja vien tie netiek mainīti vai ja auskarus nevajag spodrināt ar speciālu tīrīšanas līdzekli.

Tetovējumi

Vasarā ne vienam vien rodas vēlēšanās izskaistināt ķermeni ar pasaules vecāko rotu - tetovējumu. Bieži vēlme ir impulsīva, vēlāk no rotājuma var atbrīvoties, taču var būt sarežģīti.

Palīdz ziedoties, ārstēt un karot

Tetovēšanas māksla Ēģiptē izmantota jau 2800. - 2600. g.p.m.ē. Senatnē tā bija izplatīta daudzu tautu kultūrā - no Dienvidāzijas līdz Ķīnai. Dienvidāzijas klejotājtautas šo prasmi atklāja arī aizjūras zemju, piemēram, Japānas, iedzīvotājiem. Agrāk tetovējumi bija saistīti ar maģiskiem un reliģiskiem rituāliem, bet japāņi to pārvērta par ornamentālās glezniecības veidu, mazinot maģisko nozīmi. Japāņi uzsvēra tēlu dekoratīvo raksturu un krāsas, pievēršot uzmanību gaismēnu spēlei, un vizuāli padarīja tetovējumus par trīs dimensiju attēliem.

Sākotnēji tetovējums bija zīmējums, kas uz ķermeņa tapis, izmantojot ogli un mālus. Vēlāk, neolīta laikmetā, zīmējums ķermenī vispirms ieskrāpēts un brūce piepildīta ar ogles šķīdumu. Acīmredzot tā cēlies vārds tattoo, jo Javas salu iezemiešu valodā tas nozīmē ievainot. Process bija sāpīgs, no brūcēm sūcās asinis, tomēr cilvēks to pacieta, jo tā varēja upurēt dieviem un lūgt viņu aizsardzību. Tetovēšana guva vēl vienu jēgu - ziedošanos. Ar laiku sāpju mazināšanai izmantoti anestezējoši augi.

Šis process izmantots arī dziedniecībā: senie cilvēki ievēroja, ka baltais māls un ogle ārstē iekaisumus. Slimā ķermenī ar noteiktu krāsu tika iedurstītas noteiktas zīmes, izmantojot maģiska koka ērkšķus.

Ielaušanās civilizācijā

Kā liecina romiešu autoru darbi, tetovējumi bijuši cieņā arī Britu salās. Jūlijs Cēzars karagājienos rakstīja: „Visi briti krāso ķermeni ar augu krāsām, tām ir gaišzils tonis, un to dēļ kareivjiem cīņā ir negants raksturs." Hērodots atzinis, ka britu tetovējumos vērojami visu veidu dzīvnieku attēli.

Tomēr īstā tetovējumu renesanse Eiropā bija 18. gadsimts, kad no Tālajiem Austrumiem un Klusā okeāna rajoniem atgriezās avantūristi, jūrnieki un ceļotāji. Viņi svētās bildītes pārvērta vienkāršos zīmējumos un ar prieku tos demonstrēja cirka vai krodziņu publikai, stāstot piedzīvojumus, kuros tetovējumi gūti. Jūrnieki un zvejnieki lepojās ar kuģu, enkuru un nāru attēliem, kareivji parasti izvēlējās ģerboņus un ordeņus. Drīz vien ar šiem rotājumiem lepojās arī dāmas: tetovējums intīmā vietā kā eksotika cēla viņu vērtību vīriešu acīs.

Lielais Omi

Pirmais solis pretī 20. gs. 70. gadu tetovējumu bumam sperts 1934. gadā, kad, notriecis visu bagātību, atvaļinātais kareivis Horass Ridžlers nolēma iztiku pelnīt netradicionāli. Viņš slavenajam Londonas meistaram Barčetam uzrakstīja lūgumu noklāt ar tetovējumiem visu ķermeni. Pēc pusgada cītīga darba Ridžlers pieņēma vārdu Lielais Omi. Abi ar meistaru noslēdza līgumu, jo tika uzskatīts, ka neparastās ārienes dēļ Omi labi nopelnīs cirkā. Tiesa, piedāvājumu netrūka, tomēr dzīve drīz pārvērtās mokās.

„Līdzko nokļuvu Francijā," Omi rakstīja, „es tiku briesmīgi apkrāpts. Mani turēja krātiņā līdzās lauvām. Mani kā cilvēku-zvēru, kura āda tāda ir kopš dzimšanas." Viņš novīlēja priekšzobus, lai tie būtu līdzīgi ilkņiem, izdūra caurumu degunā, lai iekārtu rotājumus, caurdūra ausis un ielika no divām sudraba dolāra pusītēm izgatavotus auskarus. Visbeidzot nopirka mirdzošu kostīmu, milzīgus zelta zābakus un devās uz Ņujorkas izstādi Rītdienas pasaule. Viņš piedalījās 800 izrādēs.

50. gados Lielā Omi karjera beidzās. Viņš kopā ar sievu un bērniem apmetās nelielā Saseksas miestiņā, kur vietējie novērtēja viņa pieticību, laipnību un lieliskās manieres.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit