Kāpēc ķiķinām kā traki pat tad, ja kutināšana riebjas

Kutēšana, kā skaidro Kalifornijas universitātes psiholoģijas profesore Kristīne Harisa, "ir viena no noslēpumainākajām parādībām," daļēji tāpēc, ka pats sevi pakutināt nevari. Kutēšanas noslēpums ir izaicinājis dažus zinātnes izcilākos prātus, tostarp Čārlzu Darvinu, Galileo, Frensisu Bēkonu un Platonu. Viens aspekts visiem ir skaidrs – ķiķināšana kutināšanas laikā nenotiek tāpēc, ka tā šķiet smieklīga. Tā visbiežāk ir pat nepatīkama.

Par instinktīviem smaidiem un ķiķināšanas lēkmēm kutināšanas laikā pētniekiem ir vairākas teorijas. Psihiatrs Donalds Bleks ziņo, ka aizsardzības reakcijas uz kutināšanu palīdz aizsargāt jutīgākās ķermeņa daļas (kaklu, vēderu, sānus). Pēc šīs loģikas indivīdam ar spēcīgiem fiziskiem refleksiem ir lielāka jutība pret kutināšanu. Vācijas Tībingenes universitātes pētnieki no evolūcijas viedokļa rosina ideju, ka agrīnie cilvēki savus bērnus kutinājuši, lai tiem iemācītu atbilstoši reaģēt uz apdraudējumu. Tāpēc atbilde – smiekli – ir kā padevības un sakāves atzinums. Papildus šīm versijām psiholoģiski un fizioloģiski notiek vēl kas vairāk: tiek aktivizētas sāpju un stresa reakcijas smadzenēs un pat rodas sajūta, ka tiek zaudēta kontrole.

Izrādās, ka kutināšanai ir pat dažādi veidi, kuru pamatā ir pieskāriena spiediens un kutināšanas vietas. Gargalēze (gargalesis) ir spēcīga kutināšana īpaši jutīgās vietās (paduses, kakls, pēdas un vēders) un cilvēks smiesies pat tad, ja to negribēs. Un knismesis (knismesis) ir vieglāka versija, kas visbiežāk izraisa niezi, nevis smieklus.