Kad spogulī sevi redzi resnu un neglītu. Ar emocionālām problēmām saistīti ēšanas traucējumi  (4)

Ja māte atsaucas uz izsalkuša zīdaiņa raudām un uzreiz pabaro, turklāt tik daudz, cik mazais vēlas, tas rada patīkamu attiecību un ēšanas pieredzi – pozitīvu saikni ar māti, drošību un labsajūtu kopumā. Taču ne vienmēr tas ir iespējams vai ērti vecākiem un saskan ar viņu uzskatiem. Nespēja vai nevēlēšanās sekot bērna aicinājumam, kontrolēta un "pēc pulksteņa" vadīta bērna ēdināšana, kad priekšplānā ir nevis bērna, bet gan kāda cita vajadzības, bērnam liek izjust diskomfortu, bezpalīdzību un pat agresiju pret māti. Šīs spēcīgās jūtas bērns nevar ne izpaust, ne pārvarēt, tikai izstumt. Tādējādi bērnā veidojas konfliktējošas emocijas – vienlaicīgi gribas gan ēst, gan arī protestēt.

Ēšana ir cieši saistīta ar attiecībām, emocijām, atmiņām, apkārtējo noskaņu un pieredzi. Vai pie pusdienu vai svētku galda varēja justies jautri un priecīgi? Vai vajadzēja sēdēt kā sastingušiem, lai nepieļautu kādu kļūdu un neizraisītu vecāku dusmas? Vai bija jāizēd šķīvis, kaut negribējās? Nereti vecāki bērnam tieši vai netieši saistībā ar maltīti norāda, cik daudz viņi bērnam dod, cik labi rūpējas par bērnu, cik bērns ir nepateicīgs, ja visu neapēd, kā viņš var vecākiem to nodarīt un būt pie galda tik nepaklausīgs utt. Šādā veidā ar ēdienu bērnam var tikt iebaroti pārmetumi, vainas sajūta un kauns, turklāt ēdiens kļūst par līdzekli, kā vecākiem parādīt savu varu.

Anoreksijas pamatā ir sevis nepieņemšana un izkropļota sevis uztvere – savs ķermenis slimniekam šķiet citāds, nekā tas patiesībā ir. Cilvēks spogulī savu izkāmējušo ķermeni redz resnu, izplūdušu, neglītu. Anoreksijas slimnieks izjūt pastāvīgu kaunu un trauksmi, tādēļ izvairās no reālām attiecībām, tā vietā visu uzmanību veltot tikai ārējam izskatam un iedomātām attiecībām nākotnē. Cilvēks domā, ka, esot slaidam un līdz ar to skaistam, viņš patiks citiem.

Anoreksijas ārstēšana ir ilga un sarežģīta, jo slimnieks nevēlas tikt ārstēts – viņš neapzinās draudus savai dzīvībai, turklāt tas viņam ir veids, kā protestēt. Ārstēšanā nepieciešams komandas darbs, kompleksa pieeja un dažādu speciālistu iesaiste – konsultācija pie psihiatra, uztura speciālistu sniegta apmācība par ēdienu kaloritāti, veselīgiem dzīvesveida paradumiem; praktiskas nodarbības, kā iepirkties pārtikas un apģērbu veikalā, kā pagatavot maltīti un kā kopīgi ar citiem to apēst; grupu psihoterapija, kurā slimnieks, kurš ir nekritisks un noliedz savas problēmas, ierauga citu slimnieku izvairīšanos ieskatīties savu problēmu būtībā.

Atšķirībā no anoreksijas bulīmijas slimnieks apzinās savus traucējumus un ir vairāk motivēts ārstēties. Arī bulīmijas gadījumā nepieciešama kompleksa ārstēšanas pieeja – individuālā vai grupu psihoterapija, medikamentoza ārstēšana, sociālo iemaņu treniņi, konsultācijas par veselīgiem ēšanas paradumiem u.c. Ar kompleksas ārstēšanas palīdzību cilvēkam ar ēšanas traucējumiem cenšas mainīt pārliecību par sevis un sava ķermeņa apzināšanos, par attiecībām ar ģimeni, draugiem un citiem apkārtējiem cilvēkiem, kā arī par veselīgiem ēšanas paradumiem, kas nenodara kaitējumu veselībai.

Gadījumā, ja cilvēks novēro, ka viņam vai kādam līdzcilvēkam ir kādi no šiem simptomiem, tad svarīgākais ir šo problēmu risināt jau laikus un nevairīties meklēt palīdzību, cerot, ka traucējumi izzudīs paši no sevis.

Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas "Nenovērsies!" ietvaros. Plašāku informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku psihisko veselību, meklējiet mājaslapā Nenoversies.lv.