Trīs biežākie iemesli, kādēļ pēc maltītes velk uz miegu

Vienlaikus notiek arī daudzi sarežģīti procesi, piemēram, organismam nepieciešamo vielu iegūšana no apēstā un aiztransportēšana uz dažādām organisma vietām. Ja teju visi organisma spēki novirzīti gremošanas procesiem, tīri loģiski, ka enerģijas, ko veltīt, domāšanas procesiem vai fiziskām aktivitātēm vairs īsti nepietiek. Formula ir vienkārša: jo vairāk ir apēd, jo vairāk pēc maltītes gribas atpūsties vai pat pagulēt.

Risinājums – ēst biežāk un mazākas porcijas. Daudzi sāk just izsalkumu jau labu laiku pirms pusdienlaika, taču ciešas. Apetīte aug augumā, tādēļ arī, beidzot tiekot pie pusdienu galda, apēsts tiek vairāk, nekā vajadzētu. Lai neļautu attīstīties vilka apetītei, posmā starp ēdienreizēm, piezogoties izsalkumam, var apēst kādu veselīgu našķi, piemēram, ābolu, banānu vai riekstu sauju.

Paaugstinātais glikozes līmenis bloķē oreksīna izstrādi organismā. Oreksīns ir hipotalāma izstrādāts hormons, kas rada mundrumu un liek organismam palikt nomodā. Tādēļ arī pēc ogļhidrātiem bagātīgo pīrāgu, smalkmaizīšu, maizes, makaronu un cepumu ēšanas gribas nosnausties.

Lai pēc pusdienām nerastos vēlme likties uz auss, labāk baudīt tādus olbaltumvielām bagātīgus produktus kā vārītu vai tvaicētu gaļu, zivi, pākšaugus un griķus. Tie satur aminoskābes, kas veicina oreksīna izdalīšanos, līdz ar to pēc maltītes dāvājot tik nepieciešamo enerģijas pieplūdumu.

Miegs mums ir nepieciešams, lai smadzenes atpūstos, pārstrādātu dienas gaitā iegūto informāciju, veidotu atmiņas, kā arī, lai fiziskais ķermenis atgūtu spēkus. Par optimālu miega ilgumu pieaugušam cilvēkam uzskata septiņas stundas. Kādam pat nepieciešams mazliet vairāk, lai visi šie procesi notiktu. Tieši pēc ēšanas miegainība pastiprinās, jo miega trūkuma mocītais organisms lielāko daļu savu spēku novirza gremošanas procesiem.