Pagājušā gada februārī, deviņus mēnešus pēc bērniņa nākšanas pasaulē, Ieva (27 gadi, vārds mainīts) pārsteigta pamanīja, ka viņai ir sapampusi potīte. Viņa taču nebija ne kritusi, ne potīti kaut kur izmežģījusi, tādēļ tas šķita savādi. Ģimenes ārste bija pārliecināta, ka Ieva kāju ir traumējusi – ziema, slidenas ietves, tā mēdz notikt visai bieži! Tomēr pēc dažām dienām piepampa arī otra potīte un temperatūra uzlēca līdz 37,5 grādiem. Ievai nācās apmeklēt vairākus ārstus un dzirdēt vairākas versijas, līdz tika atrasta īstā diagnoze – sarkoidoze, un atklājās, ka vaina ir... plaušās.
Rutks.lv piedāvā Ievas stāstu par sastapšanos ar mīklaino slimību un Tuberkulozes un plaušu slimību centra galvenās ārstes Andras Cīrules komentāru.
Ievas stāsts: diagnozes no traumas līdz alerģijai
"Viss sākās ar to, ka man sapampa un sāka sāpēt potīte. Aizgāju pie ģimenes ārstes, kura mani nosūtīja uz "traumām" (Red.: Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu). Daktere teica, ka ziema taču – laikam esmu potīti izmežģījusi. Nozīmēja smērēt smēres un tad, ja nekas nemainās, doties pie ķirurga. Pagāja dažas dienas – nekādu uzlabojumu nebija," atceras Ieva. "Devos pie ķirurga. Viņš teica, ka vajag taisīt blokādi – ievadīt potītē pretsāpju un pretiekaisuma zāles. Atteicos, jo man likās, ka tas nav samežģījums un, ja vien ir tāda iespēja, medikamentus cenšos nelietot. Vienkārši, kad palasu instrukcijā, kādas var būt to blakusparādības, mati saceļas stāvus. Protams, ir gadījumi, kad bez tiem nevar iztikt. Piemēram, nesen, man bija deguna blakusdobumu iekaisums – lai ātrāk tiktu uz strīpas, lietoju antibiotikas. Bet vispār dzīvoju ar pārliecību – jo mazāk zāļu, jo labāk.
Diemžēl pēc dažām dienām sapampa arī otras kājas potīte, un temperatūra visu laiku turējās 37,5 °C. Bija arī liels nogurums, visu laiku gribējās gulēt. Tad mani nosūtīja uz "Duplex" jeb kāju vēnu ultrasonogrāfiju. Daktere teica, ka man laikam ir problēmas ar vēnām. Tomēr izmeklējuma rezultāti bija labi – ar vēnām viss kārtībā! Tajā pašā laikā pampums turējās un uz ādas sāka parādīties sarkani pleķi – gan uz kājām, gan rokām.
Veicot plaušu rentgenu, atklājās, ka aina nav iepriecinoša – plaušās tiešām bija izmaiņas. Cik sapratu no ārstes, – audu saaugumi. Tad es tiku nosūtīta uz padziļinātu izmeklēšanu Sauriešos (Red.: domāta Tuberkulozes un plaušu slimnīca pie Sauriešiem).
Sauriešos ierados aprīļa beigās. 14 dienas mani izmeklēja – asins analīzes, urīna analīzes, siekalu analīze, datortomogrāfija plaušām ar kontrastvielu… Veica arī plaušu biopsiju, proti, paņēma sīku audu gabaliņu mikroskopiskai izmeklēšanai, lai varētu precīzi noteikt diagnozi. Biopsijas rezultāti apstiprināja – sarkoidozes 2. stadija. Pateica, ka nav smags gadījums, nekādas zāles neizrakstīja.
Pēc trim mēnešiem man bija atkārtoti jāierodas uz pārbaudēm. Ierados – slimība bija progresējusi. Man izrakstīja zāles "Plakvenil". Zāles negribēju dzert, tādēļ sāku meklēt iemeslu, kādēļ šī kaite man piemetusies.
Lasot internetā par šo slimību, secināju, ka sarkoidozes pamatā ir stress. Arī ārste Tuberkuozes un plaušu slimnīcā teica, ka ilgstošs stress nomāc imūnsistēmas darbību un tad bieži parādās šī slimība, kuras cēloņi gan vēl līdz galam nav izpētīti. Slimības simptomi man parādījās deviņus mēnešus pēc bērniņa dzimšanas. Negulētās naktis, jaunā situācija, vēlme būt vislabākajai mammai savam mazulim, pašai ar visu tikt galā – tas viss kopā bija radījis organismam milzīgu stresu.
Man šķita, ka labāk ir mēģināt pašai tikt ar sevi galā, nekā dzert zālēs – ķīmiju, kas, kamēr vienus orgānus atveseļo, tikmēr citus bojā. Sapratu, ka man ir arī jāatpūšas, kaut uz dažām stundām nedēļā jāuztic mazais dzīvesbiedram, lai varētu izvēdināt galvu un atbrīvoties no stresa. Aktīvi pievērsos sportošanai – vairākas reizes nedēļā skrēju, mājās vingroju. Tas ļoti uzlaboja pašsajūtu. Izbrīvēju laiku arī tam, kas man ārkārtīgi patīk, proti, aktiermākslai. Vīra pamudināta, meklēju iespējas un atradu – sāku darboties amatieru teātrī, un tagad tas ir mans vaļasprieks.
Novembrī, ierodoties Sauriešos trešo reizi, rezultāti uzrādīja – es esmu pieveikusi sarkoidozi! Un līdz šim laikam esmu brīva no tās. Šī slimība man lika saprast, ka ir jādzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi. Nepārtrauktajā darbu un pienākumu ritenī jāatrod laiks arī sev un tam, kas tiešām patīk."
Speciālista komentārs
Stāsta Andra Cīrule, Tuberkulozes un plaušu slimību centra galvenās ārste.
Kas īsti ir sarkoidoze?
Sarkoidoze ir neskaidras izcelsmes hroniska, ar imūnsistēmas traucējumiem saistīta slimība, kurai raksturīga granulomu veidošanās dažādos orgānos un audos. Tas nozīmē, ka bojājums var būt jebkurā orgānā. Slimībai raksturīgi, ka tās gaita ir neprognozējama, bieži stāvoklis uzlabojas bez ārstēšanas, bet ir arī gadījumi, kad slimība progresē un nepieciešama nopietna ārstēšana.
Cik izplatīta Latvijā ir šī slimība?
Latvijā saslimstība ar sarkoidozi ir vidēji 6–8 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.
Kādi ir sarkoidozes tipiskākie simptomi?
Sarkoidozes simptomi ir atkarīgi no lokalizācijas jeb vietas, kurā ir izmaiņas. Visbiežāk sarkoidoze skar plaušas, bet vienmēr jāveic plašāka izmeklēšana, lai noteiktu, kurā orgānā vai audos vēl ir bojājums. Tas var būt locītavās un muskuļos, kā minētājā gadījumā, kā arī ādā, limfmezglos, acīs, nervu sistēmā, sirdī, aknās, nierēs un citur.
Sarkoidoze var sākties akūti ar sāpēm locītavās, iezilganiem, sārtiem plankumiem uz apakšstilbiem, izmaiņām plaušās, temperatūru, bet var arī attīstīties pakāpeniski bez akūtiem simptomiem un, piemēram, veicot plaušu rentgenoloģisku izmeklēšanu, konstatē izmaiņas plaušās.
Kas izraisa šo slimību?
Slimības izcelsme ir neskaidra, un konkrēts izraisītājs līdz šim nav zināms. Pēc saslimstības redzams, ka ar to vairāk slimo afroamerikāņi, bet arī atsevišķās Eiropas valstīs saslimstība ir augsta. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs saslimstība ir no 10–40 gadījumiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, līdzīgi augsta saslimstība ir arī Zviedrijā.
Vai sarkoidozes izcelsmei ir kāda saistība ar ilgstošu stresu?
Negribētu piekrist, ka tikai stress nosaka sarkoidozes gaitu un simptomu smagumu, bet kaut kādā mērā ietekmēt procesu tas varētu, jo ilgstošs stress pazemina imūnās sistēmas spējas iesaistīties un kontrolēt organismā norisošos procesus.
Kāpēc sarkoidozi tik grūti diagnosticēt?
Diagnostiku apgrūtina dažādo orgānu un audu bojājumi, kas izraisa dažādas sūdzības, jo pacients nonāk pie dažādiem speciālistiem, kuri izmeklē un ārstē slimības savas specialitātes ietvaros. Sarkoidozes gadījumi ir salīdzinoši reti, tādēļ speciālists neiedomājas, ka minētās izmaiņas ir sistēmiskas slimības ietvaros. Pie reimatologiem, kuri ārstē kaulu un locītavu, kā arī saistaudu un tā dēvētās sistēmiskās slimības, šie pacienti nonāk salīdzinoši biežāk, tādēļ reimatologi labāk atpazīst sarkoidozi un bieži nosūta pacientus tālākai izmeklēšanai uz Tuberkulozes un plaušu slimību centru.
Kā ārstē šo slimību un kādas var būt sekas neārstēšanai?
Vispirms pacientu izmeklē, nosakot, kuri orgāni ir skarti. Vieglos gadījumos pietiek ar pacienta novērošanu bez ārstēšanas vai pacientes pieminētā "Plakvenila" nozīmēšanu. Izmaiņas var spontāni regresēt, var neprogresēt un palikt nemainīgas. Tad atliek tikai pacientu novērot un kontrolēt. Gadījumos, ja ir skarts sirds muskulis miokards, nervu sistēma, ir acu bojājums vai plašs plaušu bojājums vai, novērojot pacientu, izmaiņas progresē, ir jānozīmē nopietna ārstēšana ar kortikosteroīdiem. Par sarkoidozes pacientu ārstēšanu stacionārā Tuberkulozes un plaušu slimību centrā izlemj ārstu konsīlijs.