Foto: DELFI
"Paceļam roku un izkustinām mazo pirkstiņu! Tā, labi... Tagad zeltnesi. Jā, labi, tagad pieliecamies un palecamies!" – īsi pirms 5km starta melno tūkstoti skriet gribētāju iesilda joku vīra Jāņa Skuteļa balss. Patīksminājušies par dullajiem, kas sarkanām sejām vēl riņķo garās trases, tā skaisti un ar prieku savu īso trasi gatavi izskriet vairāk nekā 10500 saulē piesvilušu skrējēju.

Sadzīves priekšmeti, biznesa cilvēki un plēstie šorti

Saule tiešām karsē. Savas vietas ieņēmušas gan komandas, gan individuālie asfalta minēji. Daudzi ir ar mieru nest trasē ne tikai sevi, bet arī pamatīgas dekorācijas. Netālu mīņājas veļas mašīna, sviestmaizes, pilns mūzikas instrumentu komplekts, kaut kas līdzīgs vieglas uzvedības sniegbaltīšu komandai, nedaudz tālāk - ar milzīgām parūkām galvās stāv puišu bars, kas atgādina 80-to gadu diskotēku apmeklētājus plēstos džinsu šortos. Par temperatūras grādiem, kas varētu būt zem viņu melnajām parūkām, pat negribas domāt. Bet puiši neskaita sviedru piles uz deguna galiem un gatavi izturēt līdz galam.

Savas vietas uz starta ieņem arī vīrietis pilnā uzvalkā - tā teikt 'nosvīdis, bet solīds'. Netrūkst arī tādu, kas pirms skriešanas paviesojušies teltī, kur skrējējiem tika veidotas trakas frizūras. Izskatās, ka dažiem frizūras nepieciešamas savdabīgai iebiedēšanas taktikai - kaut kas no sērijas - "dodiet ceļu, es nāku"! Lielākā daļa klātesošo tomēr ir koncentrējušies uz skriešanu - viņu galvenā rota ir skrējēja kārtas numurs uz krūtīm. Gados jaunākie censoņi tā lēnām, bet neatlaidīgi spiežas caur padusēm un sāniem arvien tuvāk starta līnijai. Izskatās, ka puikas 'ņems šo lietu uz rezultātu'.

Līdz starta līnijai tuvāk Vanšu tiltam ir tālu, jo sastājušies skrējēji aizņem gandrīz visu ceļu līdz pat Akmens tiltiem. Cilvēki smaida, spriedze aug. Skan "The Satelites" dziesma "Pirmais". Kāds mīņājas, kāds palecas, kāds uzrausta augšā krītošās bikses, svilpdama pa gaisu malā aizlido minerālūdens pudele un ...

Maratona 'tēvs' Aigars Nords spiež uz pistoles gaiļa un aiziet - tūkstošiem botu sāk .... mīņāties uz priekšu. Iesākumā nekāda skriešana nesanāk. Aktīvisti gan cītīgi spraucas, pārējie vēsu prātu tipina cerībā, ka drīz varēs uzņemt apgriezienus. Brīdinājumi iesācējiem - "iesākumā neuzņemt tempu par strauju" bijuši gandrīz lieki - tas vienkārši nav iespējams.


Piedodiet, atvainojiet

Kaut kas līdzīgs skriešanai sākas tikai, kad garā čūska griežas no Muitas ielas augšā uz Vanšu tilta. Un tad aiziet! Tik daudzi 'piedodiet' un 'atvainojiet' sen nav dzirdēti. Cilvēki cenšas negrūstīties un izcīnīt vietu uz asfalta pieklājīgi. Ne vienmēr sanāk. "Piedod, veļas mašīna, gribu garām" - dzirdama balss. "Piedodiet", saka kāds tētis, kas tikko uzstūmies ar bērna ratu riteņiem virsū kādas dāmas papēžiem. Taču neviens neizskatās dusmīgs. Ratos saulītē laiski izgūlies zīdainis miegā smaida un neliekās dzirdam ne balsis, ne trokšņus. Viņš arī skrien, bet sapnī. Tilta vidū pilnos mundieros pūš un svīst pūtēju orķestris, redzams, ka tas iepriecina skrējējus!

Ap tilta vidu tiek skriets jau ne pa jokam. Malās līdzjutēji spiedz un vicina plakātus. "Nora, tu to vari!" ātrumā paspēju izlasīt. OK, es arī būšu Nora un aizņemšos šo uzmundrinājumu. Noderēs. Tā īsti pētīt apkārt notiekošo nesanāk. Jāseko elpošanai, citādi draud dūrējs sānos. Arī apkārt dzirdu cilvēkus skaļi elpojam. Uzvēdī pamatīgs sviedru aromāts. Visi dimdina uz priekšu. Ap Ķīpsalu, lai nebūtu jāspraucas un jālavierē, daži censoņi apdzen pārējos pa zālīti. Taču skrējienu uzraugošie viņus drīz novirza atpakaļ uz tilta. Kāda sieviete skaļi kliedz - "5 km maratons - pa tiltu, pa tiltu!" Acīmredzot daži skrējēji ir tā ieurbušies ar skatieniem zemē, ka gandrīz noskrien nost no tilta uz Ķīpsalas pusi. Garā čūska ir pamatīgi izretojusies un ātrākie skrējēji jau skrien atpakaļ pa tilta otru pusi. Ir jau arī pirmie gājēji - sasprauduši rokas sānos viņi no skriešanas pārgājuši soļos.

Iepirkumu rati un duša

Tilta galā apgriešanās vietā atkal izveidojas sastrēgums. Kad līkums ir izņemts - priekšā taisns gabals. Ceļa malā ekrānā redzami uzmundrinājuma vārdi. Tos gan tā īsti nav laika izlasīt. Jāskatās uz priekšu, citādi var notriekt kādu skrējēju. Garām paskrien vīrietis ar suni. Suns ir liels un tam nav uzpurņa. Cerams, ka sunim ir stabila nervu sistēma. Vismaz pagaidām tā izskatās. Skriet lejā no tilta jau ir tīrā bauda. Līdzjutēji bildē un uzmundrina. Tīri naski lejā no tilta ripina arī meitenes ar lielajiem Stockmann iepirkumu ratiem, turklāt tie nav tukši, tajos ir iepirkumi vai vismaz to maisiņi! "Oi, meitenes", smaidu izmoka viena no stūmējām, "bruģis vēl priekšā!" Kā viņas tiks galā ar Vecrīgas bruģi - neredzēju, jo paskrienu garām.

Griežoties uz Bastejkalna pusi, fiziski sajūtams finiša tuvums. "Turēt tempu, turēt" - atskan uzmundrinājums megafonā. Paldies, es turu! Cilvēki ķer ceļa malā izliktās ūdens glāzes. Pie medpunkta telts īpašu rosību nemana. Uzgriežot uz Kaļka ielas, gaida patīkams pārsteigums - dušas kabīne. Kas grib - var skriet caur to, kas negrib - garām. Mirklī pieņemu lēmumu skriet caur dušu. Tā ir ledusauksta! Pirmā brīvdabas duša šogad - forši! Ārzemju tūristi knipsē un māj. Par to, ka latvieši ir dziedātājtauta, bukletos kaut kas noteikti tika minēts, bet, ka skrējēji - izskatās, ka tas viņiem ir jaunums. 

Neapstājamies! Ejam tālāk!

Skrienot gar Rīgas rāti ļaujos nelielai pirms-finiša panikai un uzdodu tempu. Kaut gan rezultāts nav svarīgs, jūtu - spēku vēl ir gana un tāpēc - kāpēc gan ne? Skrējēji smuki izgriež līkumu un tuvojas finiša taisnei. Nu tā ir viena sasodīti laba sajūta! Un - finišs rokā ir! Tūlīt arī dzirdams skaļš uzsaukums - "Ejam tālāk! Ejam tālāk! Neapstājamies!" Organizatori acīmredzami uztraucās, ka cilvēki grasās sakrist kaudzē tieši metru aiz finiša līnijas. Taču tā nenotiek. Kam pieticis spēka noskriet, tiem pietiek spēka arī aiznest sevi līdz medaļu un dāvanu dalītājiem un tad nolikt sevi zālītē vai lepno radinieku un līdzjutēju apskāvienos. Tas nu ir darīts. Ausīs vēl joprojām skan - "nepastājamies, ejam tālāk". Tā ir laba doma, pie sevis nodomāju. Neapstāties, lai nākamgad varētu piedalīties atkal. Galu galā - kā atgādina maratona rīkotājs Nords - tāda ir viena no maratona pamatdomām - izkustināt tautu, neļaut iesūnot. Esmu izkustināta. Ne pa jokam.

"Delfi jau vēstīja, ka pavisam šogad uz izkustināšanu 'Nordea' Rīgas maratonā bija pieteicies rekordliels skaits - 16 358 dalībnieki, informē organizētāji. Visvairāk skrējēju bija pieteikušies 5 kilometru distancē - 10 564, 10 kilometru distanci veica 2260 dalībnieku, pusmaratonā startēja 2569 skrējēji, bet pilno maratonu veica 965 dalībnieki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!