Fоtо: DELFI
Malka ir neskaitāmu paaudžu gana rūpīgi pārbaudīts kurināmais, lai brīžos, kad elektrības un gāzes cipari skaitītājā griežas ātrāk, nekā tos var jaudāt pierakstīt, sāktu apsvērt kurināšanu ar tā dēvēto Latvijas zeltu. Eksperti apgalvo, ka laukos tendence būvēt visa veida krāsnis un kamīnus patiešām ir izplatīta, taču pilsētniekiem vēlmes jāsalāgo ar savas dzīvesvietas iespējām.

Pēdējā stāvā mīt veiksminieki

"Protams, grūti runāt par kaut kādu vienotu tendenci, tomēr esmu pamanījis, ka pēdējā laikā daudzi būvē podiņu krāsnis. Arī gaiss mājā, kur ir šāda krāsns, ir daudz labāks," stāsta Amatniecības kameras Krāšņu, kamīnu un podnieku biedrības priekšsēdētājs un firmas "Krāšņuguns" līdzīpašnieks Arnolds Strazdiņš, piebilstot, ka laukos ir iespēja būvēt pilnīgi jebko un līdz ar to tur ir iespējams izvēlēties sev vistīkamāko apkures veidu.

Taču - kā ir ar daudzdzīvokļu namiem? Ko tur ir iespējams uzbūvēt?

Vecajās mājās, kur joprojām saglabājušies skursteņi, neesot nekādu problēmu - ja krāsnis ir bijušas, tās varot atjaunot. Vecajām mājām šādas augstās krāsnis arī esot vislabākais risinājums. "Neviena cita gaisa sistēma tik labi neizsildīs telpu kā šāda tipa krāsnis. Ja mājā ir arī centrālapkure, bet gribas vēl kaut kā "piepalīdzēt", tad var likt arī kasetes kurtuvi, tādu kamīnkrāsns kombināciju. Kamīnkrāsns to siltumu iedod diezgan strauji, kas ir īpaši noderīgi rudeņos un pavasaros, kad centrālapkure vēl nav palaista," saka Strazdiņš.


Meistars norāda, ka lielākās problēmas uzbūvēt krāsnis un kamīnus ir modernā mūrējuma daudzdzīvokļu ēkās bez skursteņiem: "Tur vienīgā iespēja kaut ko kamīnveidīgu uzmūrēt ir ēkas pēdējā stāvā. Lai to izdarītu, gan ir jādabū attiecīgās atļaujas, bet tas ir izdarāms, mēs pat "divpadsmitstāvenē" esam mūrējuši kamīnu. Priekšpēdējais stāvs, ja labi sarunā ar augšējo kaimiņu, arī var uz kaut ko cerēt, tomēr priviliģēti šajā gadījumā ir augšējo stāvu iedzīvotāji. Apakšējiem nespīd nekas, ja nu vienīgi gāzes kamīnu var mēģināt ielikt."

Lai arī dzirdēts par dūmeņiem, kas izbīdīti ārā pa caurumu sienā, podnieks neapstiprina, ka šādi iespējams atbrīvoties no malkas krāšņu radītajiem dūmiem:  "No krāsnīm, kas kurināmas ar malku, neviena nav tāda, lai dūmus varētu izvadīt pa logu vai pa sienu. Kādreiz no Kanādas "nāca" granulu krāsnis, ar tām varbūt varētu izveidot šādas konstrukcijas. Ar Latvijas granulām gan tādu krāsni nevarētu kurināt, jo mūsējās satur vairāk mizu un līdz ar to rada arī vairāk kvēpu. Ja kurina ar vācu granulām, kvēpu nav, bet tas uzreiz sanāks dārgs pasākums. Hruščovkās, visos tajos metāla klucīšos nav nekādas lielās apkures izvēles - vienīgā iespēja tur ir uzbūvēt kaut ko elektrisku."

Tomēr kolektīvas salšanas gadījumos ļaudis mēdzot būt pat ļoti radoši - Strazdiņš min piemērus, kad "klucīšmāju" iemītnieki kopīgiem spēkiem tikuši pie malkas apkures: "Īpaši tā saucamajās kolhoza mājās laukos ir sanācis redzēt ļoti interesantus risinājumus. Kad atslēdza kolhoza katlu mājas, pēkšņi nevienam nebija apkures, un tad bija vērojami visādi  jauninājumi - piemēram, daži lika vienu katlu uz visu māju vai arī gar mājas galu ievilka skursteni, kam visi mājas iedzīvotāji varēja slēgties klāt. Katrs miests tos risinājumus meklē; laukos cilvēki ir tuvāki, tur šādus kolektīvos risinājumus ieviest ir vienkāršāk."

Pasūtījumi bieži mēdzot būt ļoti individuāli: "Nupat man pasūtīja meksikāņu plīti - tā ir līdzīga "mūsējām" krāsnīm, bet galvena atšķirība ir, ka tajā var kurināt gandrīz vai trīsmetrīgus baļķus - krāsns ir gara, un cepeškrāsns atrodas augstāk, turklāt krāsnij ir tāds kā priekšplaukts, kur var nolikt to baļķi, galu aizdedzināt un ik pa laikam tikai kurināmo pastumt uz priekšu."

Maizes krāsns dod kūkas un siltumu

Savulaik veco dzīvokļu īpašnieki krāsnis pārbūvēja par kamīniem. Vai tagad šī tendence mazinājusies, vai varbūt uzņēmusi atpakaļgaitu? Strazdiņš ir novērojis kustību abos virzienos - vieni vēlas krāsnis pārbūvēt par kamīnkrāsnīm, lai rudenim un pavasarim būtu papildu siltumiņš, bet citi savukārt kamīnus pārbūvē par atpakaļ par krāsnīm.

"Krāsns ir kā pamatapkure, kamīns - alternatīvā apkure, kas atsevišķās situācijās var izlīdzēt. Kasešu kamīni ir daudz biežāk jākurina nekā krāsnis, jo tiem nav akumulēšanas jaudas. Krāsni izkurina, un tad diennakti vai pat divas turas siltums. Ja ir vairāku istabu dzīvoklis, kamīni jākurina vairākās vietās," skaidro podnieks.

Vēl kāda pēdējo gadu tendence, kas vērojama īpaši laukos - tagad daudzi atsākuši būvēt gan lielas, gan mazas maizes krāsnis. "Man pašam ir dārza maizes krāsns, ļoti laba! Tādas kūkas nāk ārā! Dārza krāsnis ir aizgūtas no čehiem - viņiem ir ilgāka vasara un vairāk attīstīta dārza kultūra. Arī ziemā esmu cepis maizi - nekādu problēmu!" Strazdiņš slavē vērtīgo izgudrojumu. 

Dārza maizes krāsnij, protams, nav nekādas apkures funkcijas, bet iekštelpās šāda krāsns gādās arī par siltumu - pat mazā maizes krāsniņa siltumu turot vismaz pusotru dienu.  

Krāsni un elektrību nedarini pats!

Kā zināms, viena tendence, ko krīze sev atveda līdzi, ir masveida aizraušanās ar "dari pats" ("do it yourself") dzīvesveidu - pāris gadu laikā cilvēki sevī uzgāja neizsmeļamus rokdarbnieku, celtnieku, pavāru un dārznieku talantus. Lai cik slavējami tas neizklausītos, tomēr Arnolds Strazdiņš uzskata, ka podniecība būtu viena no tām nedaudzajām lietām, kur labāk uzticēties profesionāļiem: "Manuprāt, celtniecībā ir divas profesijas, kur galīgi "uz dullo" darīt nevajadzētu - tā ir elektrība un podniecība, abas ir ugunslietas. Ja kļūdās šajos darbos, var palikt vispār bez mājas. Ja kāds mazliet saindējas vai krāsns īsti nevelk, to vēl var pārtaisīt, bet bieži nepareizi ir uzbūvēts pilnīgi viss- īpaši tas novērojams tieši pirtīs, kur cilvēki meklē iespējami lētāku variantu. Visas nianses nekad nevar izstāstīt grāmatās, un šādu nianšu podniecībā ir daudz. Uguns tomēr ir viena no stihijām, tāpēc labāk paļauties uz profesionāļiem."

Strazdiņš stāsta, ka tieši krīzes laikā parādījušies ļoti daudzi neprofesionāļi, kas pēkšņi visu mākot: "Ir ļaudis, kas nezina pat javas sastāvu, knapi māk ķieģeli samūrēt, bet viņš gatavs būvēt krāsni. Kādam paziņam pirtskrāsns būvēšana izvērtās jau gandrīz vai smieklīgā stāstā. Viņš vērsās pie mums, lai aprēķinām, cik izmaksās tāda krāsns, tomēr tas viņam šķita par dārgu - atrada kādu, kas sataisīja lētāk. Drīz pēc tam pirts aizdegās. Nodzēsa, atrada citu, kas pa lēto sataisa - diezgan ilgi "muģīja", pirts aizdegās otrreiz. Tagad jau pagājuši trīs gadi, kopš viņš gribēja pirtskrāsn, un nu jau viņš esot sākotnēji piedāvātās izmaksas, kas likās par augstu, pārsniedzis par 700 latiem. Un tagad vēlreiz ir jāpārtaisa... Nesertificēti amatnieki parasti taisa to, ko saimnieks grib, bet viņi nezina, kā un kam ir jābūt pēc ugunsdrošības noteikumiem."

Ziemeļos neder dienvidu kamīni

Tas pats attiecoties uz kamīnu izvēli - bieži klients parāda meistaram, kādu kamīnu viņš vēlas, un meistars būvē, nemaz nepastāstot, vai tas der mūsu klimatam un ar kādām problēmām jārēķinās. Meistars uzskata, ka darba stils "ja gribat - uztaisīsim!" ir absolūti nenopietna pieeja tik svarīgam jautājumam.

Strazdiņš norāda uz arhitektu dārziņā metamu akmeni - nepareizi novietotiem skursteņiem: "Datorā tas skurstenis varbūt izskatās labi, kamīnu pieliek apmēram turpat, un projekts gatavs. Bet dzīvē ir nianses, kas jāņem vērā - katra ēkas forma diktē savas prasības krāšņu un kamīnu izvietojumā. Protams, ir arī tādi arhitekti, kas mēdz konsultēties ar podniekiem.

Arī klientiem nevajag kautrēties. Ja grasāties renovēt vai būvēt jaunu māju, bez tā, ka jums ir arhitekta zīmēts plāns, vajadzētu pakonsultēties ar kādu profesionāli tieši par krāsns vai kamīna novietojumu. Reiz intereses pēc paņēmu arhitektu biroja albumu, kur apkopoti vairāki simti projekti ar kamīniem, un paanalizēju tos. Izrādījās, ka 60 procentos projektu skurstenis vai apkures ierīces ir novietoti nepareizi."

"Nepareizi" nozīmējot to, ka nebūs iespējas pilnvērtīgi izsildīt telpu, to, ka objekts neloģiski ievietojas telpā, bet dažkārt vienkārši neesot izmantota iespēja kamīnu novietot labāk - tas var būt neērts, neparocīgs."

Bieži "pa taisno" tiekot paņemti Spānijas vai Itālijas projekti - arī tā esot nopietna kļūda, ir pārliecināts Strazdiņš: "Itālijā varbūt tas kamīna novietojums ir normāls, jo kamīns pilda vizuālo nevis siltumfunkciju. Bet mums [Latvijā] ir vajadzīga funkcionalitāte - mēs nevaram ziemā visu laiku turēt logus vaļā, lai būtu gana daudz skābekļa, kā tas jādara, ja būvē lielus, vaļējus kamīnus. Ziemā tādus kamīnus bez vaļēja loga nemaz nevar iekurināt. Īpaši, ja mājā ir pakešu logi, skābeklis ātri vien aptrūksies, kamīns dūmos, pašiem no rīta mute būs sausa un jēla - nekāda prieka no tā lielā monstra nebūs. Ziemeļu valstī nevar akli būvēt kamīnus no itāļu katalogiem!"

Arī reģipša apdares kamīni ziemeļu zemēm neesot tie piemērotākie: "Francijas dienvidiem tas der, tur var iztikt bez ķieģeļiem riņķī. Bet mums tomēr vajadzīgs ir arī pēcsiltums - vajadzīga ir siltuma akumulācija. Bet reģipša kamīnos ir pilns ar vatēm; kamēr kamīnu kurini, ir silts, kā izdeg, tā - čušs!" Līdzīgas temperatūras svārstības rodoties arī no mazajām krāsniņām, un šāda temperatūras lēkāšana nav laba ne cilvēkam, ne mēbelēm. Meistars atgadina: "Jo īpaši tas jāņem vērā, ja kādam ir klavieres vai kāds cits vērtīgs mūzikas instruments. Ne velti baznīcās nekādus modernos risinājumus neliek - ērģeles tādos apstākļos ietu bojā. Šādās vietās ir jāmūrē klasiska krāsns - kaut vai "skārdene"."

Labāk mūrēt nekā īrēt

Studente Liāna pēdējo gadu laikā paspējusi nomainīt apmēram 30 dzīvesvietas - taupības nolūkos meitene dzīvojusi gan pie paziņām, gan īrētās istabās un dzīvokļos. Daudzās mājvietās bijusi malkas apkure, tāpēc Liāna ne vien iemācījusies veikli iekurt uguni, bet arī savākusi gana daudz novērojumu par to, kādas ir tipiskās ar krāsnīm saistītās problēmas: "Protams, ja ir svaigi būvēta krāsns, tas ir citādāk, bet vecajās mājās krāsnis mēdz būt ļoti bēdīgā stāvoklī. Visbaisākās krāsnis ir tieši koka mājās, jo nams vairāk pakļauts temperatūras svārstībām." Visbiežākā parādība esot saplaisājušas krāsnis - ja tādas kurina, tad māja ožot pēc dūmiem, iespējamas arī galvassāpes. Koka mājās dūmu smaka nereti nākot arī no kaimiņu dzīvokļiem. Vai ir kāds risinājums? Liāna domā, ka neesot gan - vai nu jāpārbūvē krāsns, vai jāpārvācas.

Studente reiz esot centusies  pilnveidot kādu problēmkrāsni, spraugas aizmūrējot pašas spēkiem, taču, kad vilkme neuzlabojās, tika izsaukts krāsns meistars, kurš dūmenī atradis nobrukušu ķieģeli. Meistars esot krāsni daļēji izjaucis un defektu salabojis.

Vēl kāda lieta, kas jāņem vērā krāsns apkures cienītājiem - jākurina ir regulāri. Ja spelgonī uz pāris dienām izceļosiet, tad, pārbraucot mājās, attapsieties saltā dzīvoklī ar aizsalušu kanalizāciju un ūdens padevi. 20 grādu salā atkausēšana varot aizņemt pat pāris diennaktis. Ja pagalmā ir sausā tualete, varat uzskatīt sevi par veiksminieku.

Vēl Liāna stāsta, ka interesanta parādība esot podiņu krāsnis bez podiņiem. Saimnieki, acīmredzot, podiņus veiksmīgi notirgojuši, taču krāsns atstāta. Šādu krāsni varot kurināt, taču tas jādara vismaz divreiz dienā, jo siltums tik labi neturoties. Liāna no šādām krāsnīm iesaka izvairīties, jo esot bijis pat tā, ka ziemas aukstumā dzīvesveids jāpakārto krāsnij, nevis sesijai. Tāpat arī krāšņu īpašniekiem esot laicīgi jādomā par preses abonēšanu, jo bezmaksas reklāmlapas degot slikti.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !