<a rel="cc:attributionURL" href="http://www.flickr.com/photos/stuart_spivack/">stu_spivack</a> / <a rel="license" href="http://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/"> cc</a>
Kamēr liela daļa domā, ko iesākt ar nezālēm, kas šādā siltā un mitrā laikā kuplo īpaši neatlaidīgi, blogere un svaigi izdotās grāmatas "Zaļās receptes" autore Ilze Lipska ravēšanu un cīņu ar nezālēm aicina uztvert nevis kā apnicīgu pienākumu, ko veic, lai izaudzētu burkānus, bet gan kā iespēju vienlaicīgi izaudzēt burkānus un salasīt salātus pusdienām.

Kopš sendiemām cilvēki ir vākuši un ēduši savvaļas augus, to pierāda ļoti daudzas vēstures liecības un arheoloģiskie izrakumi. Un kurš gan nav dzirdējis vecmāmiņu stāstus par grūtajiem kara laika pavasariem, kad ēduši nātru zupu un balandu salātus?

"Dažas kultūras cilvēks ir iemanījies pieradināt, dažas - ne. Vai vācēju kultūras ērai, sākoties lauksaimniecības laikmetam, ir pielikts punkts? Pirmajā brīdī varbūt tā šķiet, bet... Interesanti ir papētīt citu valstu piedāvātos sēklu katalogus, kuros līdzās redīsu sēklām iespējams pasūtīt arī balandu, nātru un pieneņu sēklas. Iespējams, tas pirmajā mirklī šķiet smieklīgi, bet patiesībā šie katalogi saviem klientiem piedāvā nevis nezāļu sēklas, bet gan salātu sēklas. Pareizāk būtu gan balandu, gan nātres un citas turpmāk minētās zālītes dēvēt par salātiem. Arī kāposts burkānu vagā taču jāsauc par nezāli, vai ne?" raksta Ilze.

Nezāles

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit