Suns grauž teju visu pēc kārtas. Ko darīt?  (5)

Paziņa, Amerikāņu Stafordšīras terjera saimniece, sūdzējās, ka viņas mīlulis grauž visu pēc kārtas. Vairs neesot apavu, ar kuriem varētu rādīties uz ielas, jo uz visiem atstātas zobu pēdas. Suņu puika nav saudzējis pat opīša asinsspiediena mērāmo aparātu un zobu protēzes. Sacaurumojis arī sirds zāļu plastmasas kārbiņu. Labi, ka nav paguvis apēst tabletes... Saimniece cerējusi, ka graušanas mānija pāries pati no sevis, sunim pieaugot. Nekā! Nu jau mīlulim ir trīs gadi, bet mājoklī joprojām ik pa laikam kaut kas tiek apskādēts.

Mansdraugs.lv aicināja uz sarunu zoopsiholoģi Ingu Cerbuli, jo graušana ir ļoti aktuāla problēma daudzu suņu saimniekiem.

Inga Cerbule: "Graušana sunim ir normāla, dabiska uzvedība. Viņš ir gaļēdājs, plēsīgs dzīvnieks un, ja dzīvotu savvaļā, medītu, nestu vai vilktu, uzšķērstu un ēstu savu medījumu. Lietot muti, lai ņemtu, nestu, grauztu, saplēstu un izpētītu dažādus priekšmetus, sunim ir daļa no uzvedības repertuāra, kas attīstījies evolūcijas gaitā. Tiesa, pēdējos 15–30 tūkstošus gadu suns ir domesticēts un dzīvo kopā ar cilvēku. Viņu regulāri baro, tādēļ pašam vairs nav jārūpējas par iztikas nomedīšanu. Taču suns pamatā ir un paliek gaļēdājs. Zobi ir gaļēdāja darba instruments, ko mājas suns galvenokārt izmanto vides izpētei, konfliktos ar citiem suņiem, kā arī spēlēs ar dažādiem priekšmetiem vai citiem suņiem."

Visvairāk grauž suņi, kuriem ir augsts enerģijas līmenis, kuri nespēj slinki snaust, bet gan meklē aktīvu nodarbošanos. Visbiežāk lielie grauzēji ir suņi, kuriem ir garlaicīga, vientulīga dzīve un ierobežota iespēja fiziski izkustēties. Dabiskā dziņa spēlēties un pētīt pasauli dzīvnieku mudina likt lietā muti un zobus. Tas ir nemaināms dzīves fakts: kucēni, jauni un aktīvi suņi grauž. Šī uzvedība, lai arī pilnīgi normāla, var būt traucējoša, jo dzīvnieks var sabojāt dzīvokli un mantas, radot saimniekam nepatīkamus brīžus un materiālos zaudējumus.

Taču varam parūpēties, lai mūsu prombūtnes laikā sunim nebūtu pieejamas kurpes, čības, matu gumijas, elektrības vadi, mēteļi, mīksti dīvāni, paklāji un citas lietas, ko viņš varētu apskādēt.

Problēmas risinājums ir simtprocentīgi saimnieka rokās. Suns ir jāuzrauga un jāapmāca. Jāpieņem fakts, ka viņš jebkurā gadījumā kaut ko grauzīs. Tātad jādod viņam iespēja grauzt priekšmetus, ko drīkst grauzt, un jāliedz iespēja dabūt zobos lietas, ko nedrīkst grauzt. 

Neiesaku strādājošajiem, kuri katru darba dienu ir prom 8–10 stundas, suni regulāri likt tā dēvētajā izstāžu būrī. Tas ir pārāk ierobežojoši. Sunim ir nepieciešama iespēja izkustēties. Ja esat prom no mājas vairāk nekā trīs stundas, kucēniem sētiņā jāiekārto tualete. Sētiņu var izklāt ar linoleju vai citu materiālu, lai pasargātu grīdu no grūti iztīrāmu traipu rašanās.

Nekas nav jāgaida! Traucējoša uzvedība ārkārtīgi reti pāriet pati no sevis. Uzreiz jāpalīdz sunim saprast, ko drīkst grauzt un ko ne. Protams, no dzīvnieka viedokļa izķidāt dīvānu ir daudz interesantāk, nekā rātni gulēt savā vietā. Saimniekam ir rūpīgi jāveido sava mīluļa vēlamie paradumi jau no kucēna vecuma. Ja sunim ir augsts enerģijas līmenis un tas pieradis remdēt garlaicību, bojājot dzīvokli, šis paradums var palikt uz mūžu, tāpēc jācenšas paredzēt, ko viņš varētu sagrauzt, un novērst šādu iespēju, pirms tas noticis. Mīlulis jāpaslavē, kad spēlējas ar viņam domātu rotaļlietu.

Graušanu var un vajag novirzīt nekaitīgā gultnē, proti, nedot iespēju bojāt jūsu mantas, radināt suni spēlēties ar atļautām rotaļlietām, sagādāt viņam aktīvu un interesantu dzīvi.
Kad dodos prom no mājām, visi mani jaunie suņi paliek vai nu sētiņā, vai āra voljerā. Bet vecākie dzīvnieki var palikt mājās, jo neko neaiztiek. Neesmu viņiem devusi izdevību attīstīt un nostiprināt sliktus paradumus.

Absolūti nē! Dzīvnieki vispār nesaprot novēlotu sodu par iepriekš izdarītām kļūdām. Viss, ko suns tai brīdī mācas, ir: opā, saimnieks reizēm mēdz būt agresīvs! Pēršana, kas no dzīvnieka viedokļa ir ne par ko, var vien izraisīt papildu uzvedības problēmas, piemēram, bailes un neuzticību vai pat agresiju pret saimnieku vai cilvēkiem vispār. Ja saimnieks grib, var iepļaukāt vienīgi pats sevi – par sliktu dzīvnieka izmitināšanu, uzraudzīšanu un apmācīšanu! Vai mēs jebkad iedomātos atstāt govi sakņu dārzā un pēc tam sist par katru apēsto kāpostu? Nav nekāds brīnums, ka kucēns grauž. Drīzāk būtu jābrīnās, ja viņš neko neaiztiktu. Jau pirms kucēna atvešanas mājās ir jāzina, kur viņš dzīvos jūsu prombūtnes laikā.

Ja suns jūsu klātbūtnē paņem zobos kaut ko aizliegtu, to vajag mierīgi, lietišķi (bez sišanas!) pārtraukt un tā vietā likt dzīvniekam darīt kaut ko citu, piemēram, dot komandu "šurp", "sēdi", vai "guli". Var arī sunim piedāvāt kādu graužamo rotaļlietu, kopā paspēlēties ar to un suni paslavēt.

 Jūsu mājā ir simtiem priekšmetu, ko suns nedrīkst ņemt, un tikai dažas viņam paredzētas graužamās mantas. Tāpēc aktīvi virziet suni uz pareizu uzvedību, veicinot interesi par atļautajām mantām. Ja mantām ir tukšs vidus, tur var iesmērēt mazliet pastētes vai mīkstā siera – sunim patiks!

Tas ir pilnīgs murgs. Deru, ka suns uzpurni dabūs nost piecu minūšu laikā pēc saimnieka aiziešanas. Ja nedabūs, kā dzīvnieks varēs paēst un padzerties ar uzpurni? Kā varēs elst (lasi – atdzesēt sevi) karstā laikā? Uzpurnis nekad nav bijis domāts ilgstošai valkāšanai saimnieka prombūtnē. Tas ir paredzēts potenciāli bīstama suņa izvešanai sabiedriskās vietās. Vēlme grauzt nevar tā vienkārši izzust. To var tikai novirzīt citur. Ieteikums sasiet bērnam rokas, lai viņš negrauztu nagus, būtu no līdzīgas sērijas.