Velsas korgijs ir sena mazo ganu suņu šķirne, kas cēlusies senajā ķeltu reģionā Velsā aptuveni 10. gadsimtā. Nelielais augums un lieliskā sportiskā forma sunīšiem ļāva veikli izvairīties no ragiem un spērieniem, veicot ganu pienākumus. Viņu specializācija bija aitu, ragaino liellopu un Velsas poniju ganīšana. Ganāmpulku korgiji savāca kopā, kožot lopiem kājās un tādejādi neļaujot tiem aizklīst no bara.
Starptautiskā kinoloģiskā federācija iedala korgijus divos tipos: Velsas korgijos pembrokos un Velsas korgijos kardiganos, kuri nedaudz atšķiras izskata un rakstura ziņā.
Nav skaidri zināms, kāda ir nosaukuma "korgijs" izcelsme, taču par to ir divas populāras teorijas. Vadošā no tām saista velsiešu vārdu salikumu "cor gi", kur "cor" nozīmē punduris, bet "gi" – suns. Savukārt citi uzskata, ka šķirnes nosaukums cēlies no izmanīta vārda "cur" ar nozīmi "sargāt, uzpasēt", un "gi" – "suns".
Ar pundursuņu parādīšanos Albionā (Lielbritānijas nosaukums Antīkajā pasaulē) saistās vairāki noslēpumaini nostāsti. Saskaņā ar populārāko leģendu korgijus cilvēkiem uzdāvināja britu salu "mazās tautas" – fejas un elfi, kuri tos izmantoja kā dzīvniekus, ar ko pārvietoties. Par to joprojām liecinot iemauktiem līdzīgs zīmējums uz purniņa un seglu aprises uz muguras daudziem šīs šķirnes īpatņiem. Pirmie mazo burvju cilvēciņu dāvanu atraduši divi parasti bērni, kuri karaliskajās zemēs ganīja govis. Viņi ieraudzījuši divus mazus kucēnus, sākotnēji noturot tos par maziem lapsēniem, un, ilgi nevilcinoties, nolēmuši tos vest mājās. Vecāki pavēstījuši savām atvasēm, ka visdrīzāk šie kucēni ir dāvana no elfiem un fejām, kuri tiem likuši vilkt savas karietes. Kucēni auga kopā ar bērniem, visu laiku palīdzot viņiem uzpasēt ganāmpulku. Tad arī atklājās neiedomājamais mazo, apķērīgo suņu ganīšanas talants.
Reālie fakti par šīs šķirnes izcelsmi stāsta kaut ko pavisam citu. Pirmie Britānijā mītošo ķeltu cilšu zīmējumi, kur attēloti korgijiem līdzīgi suņi, ir radīti senāk nekā 1500 gadus vēl pirms mūsu ēras. Iespējams, tieši viņi ir ieveduši suņus salā, kur tie laika gaitā attīstījās par augstākās klases ganu suņiem. Tomēr pastāv arī pieņēmums, ka korgiji dzīvojuši Velsas teritorijā krietnu laiku, pirms tur ienākušas ķeltu ciltis un tolaik bijuši vienīgi darba suņi šajās zemēs. Daži zinātnieki izvirzījuši versiju, ka šo suņu izcelsme ir saistāma ar neolītu jeb akmens laikmetu, kad salas iedzīvotāji pārtika no jūras putniem, olām un zivīm. Tolaik korgijiem līdzīgus suņus izmantoja putnu meklēšanai piekrastē un klinšu plaisās, kā arī zvēru medīšanai krūmu biezokņos un alās.
Lopkopji ķelti atrada četrkājainajiem medniekiem citu nodarbi – neskatoties uz mazo augumu un labsirdīgo raksturu, viņi kļuva par neaizvietojamiem ganiem. Viņus apmācīja patstāvīgi aizdzīt lopus ganībās, kožot tiem kājās, sargāt tos no plēsējiem un triekt prom svešu ganāmpulku no ieņemtajām ganībām. Agri no rīta saimnieks, stāvot pie vārtiem, divas reizes nosvilpās – vienreiz augstu un otrreiz zemu, un īskājainais gans, cik jaudas, metās dzīt lopus ganībās. Nonākot vietā, korgijs lika lopiem izretināties pa visu laukumu, veikli izvairoties no sadusmoto dzīvnieku spērieniem. Nelielais augums ļāva viņiem, nevis skraidīt apkārt ganāmpulkam, bet paslīdēt zem lopu vēderiem un kost tiem kājās.
Vakarā četrkājainais gans savāca ganāmpulku pēc cita saimnieka signāla – gara, skaļa svilpiena. Velsas korgijus izmantoja vairāku veidu mājlopu pieskatīšanai, ieskaitot cūkas un putnus. Būtiska pazīme, kas šo šķirni atšķir no citām – klusēšana darba laikā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka parastos apstākļos šie suņi ir tikpat "nerunīgi".
Mīlīgie īskājainie sunīši tikuši izmantoti ne tikai kā gani, bet arī kā bērnu un mājdzīvnieku sargi, jo milzīgais labo īpašību komplekts tos padarīja par ideāliem ģimenes suņiem.
Velsā kā izstādes dalībnieks korgijs pirmo reizi minēts 1925. gadā. Tolaik šķirnes pārstāvji bija darba suņi fermās un piesaistīja pavisam nelielu uzmanību. Selekcijas darbs pie šīs šķirnes pārstāvju eksterjera vainagojās ar popularitātes pieaugumu. Ilgu laiku Velsas korgijs pembroks un Velsas korgijs kardigans tika uzskatīti par vienu šķirni, taču 1934. gadā Amerikas suņu audzētāju klubs sadalīja šķirni divos tipos.
Par popularitātes pieaugumu apburošajiem nelielā auguma sunīšiem lielā mērā jāpateicas Lielbritānijas karalienes Elizabetes II milzīgajai mīlestībai pret šo šķirni, kuras kvēla pielūdzēja viņa ir jau daudzus gadus. Pirmais Velsas korgiju kucēns parādījās mazās princeses Elizabetes un viņas māsas Margarētes mājās, kad viņu tēvs Jorkas hercogs nolēma meitas iepriecināt. Kopš tā laika korgiji ir kļuvuši par uzticamu topošās karalienes sabiedrotajiem un karaliskās ģimenes simbolu.
Pirmo personīgo mīluli vārdā Sūzija Elizabete ieguva savā īpašumā, kad viņai apritēja 18 gadu, proti, 1944. gadā. Šī kuce kļuva par karalisko korgiju dinastijas aizsācēju, kuras visus pēcnācējus Anglijas suņu audzētāju klubs reģistrējis, pievienojot vārdu "Windsor" (karaliskās ģimenes uzvārds – Vindzori).
Kopš tā laika karaliene aktīvi nodarbojusies ar šķirnes selekciju un kļuvusi par vienu no labākajām šīs šķirnes ekspertēm. Velsas korgiju skaits karaļnamā visu šo laiku svārstījies no diviem līdz astoņiem. Šobrīd karalienei Elizabetei II pieder tikai divi iemīļotās šķirnes suņi un viņa ir oficiāli paziņojusi, ka to skaits vairs nepieaugs, jo viņa baidās paklupt pret tiem un iegūt kādu traumu.
Velsas korgiji ir paši mazākie ganu suņi pasaulē. Viņiem ir garens, drukns ķermenis un īsas, stipras kājas, kas ļauj ļoti veikli lēkt un skriet. Velsas korgiju pembroku augums skaustā svārstās no 25–30 cm, bet kardiganu ir aptuveni 30 cm, savukārt svars pirmajiem minētajiem ir 10–13, bet otrajiem 14 – 15 kg.
Divi korgiju tipi – pembroki un kardigani – ieguvuši savus nosaukumus par godu Velsas apgabaliem, kur tie radušies. Tie diezgan spēcīgi atšķiras viens no otra – ar kaulu struktūru, galvas formu, ķermeņa garumu, apmatojumu, kažoka krāsojumu, izmēriem utt. Kardigani ir masīvāki par saviem šķirnes "brāļiem", ar lielām noapaļotām ausīm, platu krūškurvi, taisnu muguru un garu asti, kuru tur vienā augstumā ar ķermeni. To kājas ir nedaudz garākas, nekā pembrokiem. Viņiem pieļauj lielāku kažoka krāsojuma daudzveidību, taču baltā krāsa nedrīkst dominēt. To apmatojumam ir divi slāņi – īsa, bieza un mīksta pavilna un bieza, vidēja garuma vilna.
Kardigani ir ļoti stipri, aktīvi, labsirdīgi un gudri suņi, kuri izraisa cieņu. Savukārt pembroki rada maigumu un pozitīvas emocijas. Viņu mīlīgais purniņš ļoti atgādina lapsu, bet, pateicoties kontrastainajam krāsojumam, bieži nākas dzirdēt, ka tie ir ļoti smaidīgi suņi, kam nevar nepiekrist. Ārēji Velsas korgiji pembroki izskatās elegantāki un slaidāki par kardiganiem. Viņiem ir īsākas kājas, mazāks augums un tālu viena no otras novietotas ausis ar asiem galiņiem. Aste ir īsa, kas panākts ar selekciju vai ar kupēšanu. Viņi ir stipri, izturīgi un apķērīgi zvēriņi ar augstu intelektu, taču kā galvenās izskata iezīmes jānosauc labsirdīgās brūnās acis, rotaļīgais skatiens un apmierinātā sejas izteiksme.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
