Foto: No personīgā arhīva
Kad Mitānu ģimene iegādājās savas pirmās 10 aitas, nebija pat līdz galam vēl izlemts, kur tās izmitinās ziemā. Ir pagājuši jau desmit gadi, kopš Mazsalacā skan sauklis "Mūsu pusē aitas tusē", jo nu jau vairāk nekā simt aitas gada drēgnos mēnešus aizvada izbijušā kolhoza klubā, kur kādreiz valsi uz deju grīdas grieza cilvēku pūļi.

Iebraucot Mitānu ģimenes sētā, pirmā ciemiņus sagaida piecus gadus vecā borderkollija meitene Simba. Ciemošanās laikā atklājas, ka Simba ļoti labi zina – ciemiņi nozīmē aitu ganīšanu. Un aitu ganīšana savukārt nozīmē zvaigžņu stundu viņai.

Ilze uz tasi tējas aicina turpat pagalmā esošajā koka nojumē. Tur iebūvēti logi, kurus kaimiņš gandrīz izmetis, bet ap koka dēļiem apvītas lampiņu virtenes. Te pagājušogad ģimenes lokā svinēti Ziemassvētki, bet vasarās uzņemti desmitiem ciemiņu, kuri cienāti ar paštaisītu jēra gaļas zupu. "Ja zinātu, ka tā būs tik populāra, būtu vairāk piestrādāts," par nojumi nosmej Valters, atklājot, ka tās būvēšana bija ātrs lēmums, jo līdz ar pirmajiem "Jēru kluba" viesiem ģimene saprata – cienāt tos ar gardo zupu, kamēr bļodiņās klusi pakšķina lietus lāses, nebūs lāgā. Nojumi viņi sauc par mazo kafejnīcu, kurā iespējams nobaudīt tieši jēra gaļas ēdienus – zupu, plovu, pelmeņus, desas un citus. Taču mazās kafejnīcas aizsākumi meklējami pirms desmit gadiem, kad tika iegādātas pirmās saimniecības aitas, pat nezinot, kur tās izmitināt ziemā.

Pirms desmit gadiem Valters un Ilze mēģināja saprast, kur viņi vēlas dzīvot, jo, lai gan Mazsalaca ir abu dzimtā pilsēta, kādu laiku viņi izbaudījuši dzīvi citās Latvijas pilsētās un pat Norvēģijā. Tomēr kāds nenosakāms spēks abus virzīja atpakaļ uz dzimto pilsētu, un tad viņi ieraudzīja savu draugu aitas skaisti ganāmies pakalnos. "Mēs gribējām dzīvot Mazsalacā, bet ko šeit darīt? Lauksaimniecība ir reālākais, ja negribi ar vienu kāju būt pilsētā, bet otru laukos

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!