Bloga "Četri ceļo gardi" autori stāsta, kā izbaudīt Ukrainu arī tad, kad regulāri dzirdamas gaisa trauksmes sirēnas. Lai arī no kara aizbēgt nevar, vietējie cilvēki latviešus uzņem ar tādu sirds siltumu un laipnību, ka dienas paskrien nemanot un šķiet, ka piedzīvotās emocijas un iespaidi krietni pārspēj jebkuru citu ceļojumu iepriekš.
Sāksim ar to, ka arī trešajā ciemošanās dienā Ukrainā no rīta mūs pamodina gaisa trauksme, jo orki atkal terorizē Ukrainu, bet mēs šodien esam Karpatos – pie Bukovelas. (Pirmo bloga autoru stāstu par ceļošanu Ukrainā vari lasīt šeit, savukārt otro – šeit.) Šeit viss ir tiešām mierīgi. Cerēsim, ka tas viss beigsies maksimāli ātri un varēsim droši ceļot pa visu Ukrainu, negaidot, kad iebļausies telefons par to, ka tiek uzbrukts, un vairs nevajadzēs skatīties debesīs... Visādi citādi – šī valsts mūs ar katru dienu pārsteidz arvien vairāk, un pat mums, skrējējiem, šobrīd viena diena šeit pielīdzināma vismaz trim četrām dienām līdzšinējos ceļojumos citās valstīs.
Jā, 2023. gada 29. decembrī Ukraina piedzīvoja masīvāko raķešu un dronu uzbrukumu kopš kara sākuma, bet dzīve turpinās, lai gan tās sajūtas, no rīta skatoties "Telegram", ir tādas neparastas. Pieļauju, ka ukraiņi ar to vienkārši sadzīvo, jo pēc teju diviem gadiem citādi nevar. Un ne velti – ir patiešām grūti nopirkt biļetes uz Ukrainu no Eiropas, jo cilvēki tiešām atgriežas mājās, apciemo tuviniekus. Īstenībā ir tā grūti to aprakstīt ar vārdiem, bet, kā mēs šajās dienas redzam, dzīve turpinās. Piemēram, visapkārt tiek būvētas jaunas mājas, biroji utt. Ukrainā neesam redzējuši gandrīz nevienu reklāmu par to, ka izīrē telpas, jo viss ir aizņemts. Vismaz šajā valsts daļā. Joprojām tāda patīkama sajūta, redzot to, kā ukraiņi dzīvo, strādā, atpūšas un karo. No visas sirds un pamatīgi.
Pieķērām sevi pie domas, ka parasti cenšamies rakstīt ar jokiem, bet par Ukrainu šobrīd tā nesanāk. Lai gan paši ukraiņi saka – ja mums nebūtu joku un tā, kā mēs attiecamies pret karu ar humoru, būtu zaudējuši pirmajās dienās. Te visi joko par kaujas zosīm, visur uzraksti par karakuģi, suni Patronu utt.
Atpakaļ pie mūsu ceļojumu piedzīvojumiem! Paēdam brokastis mūsu "Mafa Hotel Polyanytsya" viesnīcā, kurā dzīvošana mums visiem četriem kopā ar brokastīm izmaksā tikai 42 eiro. Nokārtojam attālināti visas "degošās" darba lietas Latvijā – un tad jau kāpjam iekšā mūsu "Suzuki", kuru esam nomājuši "Alin" autonomā Ļvivā.
Mēs esam tādi kalnu atkarīgie, ka varētu vienkārši sēdēt un uz tiem skatīties. Vai ideālā variantā – braukt un kāpelēt pa tiem. Ziemā ar takām ir, kā ir, – tik lieli pārgājienu "spečuki" neesam, tāpēc vismaz šajā braucienā Karpatus iepazīsim tikai no Bukovelas puses caur auto logu. Un vēl neplānoti aizbrauksim ciemos pie īstajiem gucuļiem.
No bērnības atceros, ka vārdam "guculis" bija tāda kā nedaudz lamuvārda pieskaņa, jo mūsu Latgales ciematiņā bija bariņš ukraiņu tieši no Karpatu stūra un viņus visus kopā sauca par tiem tur – gucuļiem. Lai gan visi atzina, ka strādīguma ziņā viņi pārspēja pat mūs – latgaliešus. Tad nu pirms kāda gada, skatoties ukraiņu ceļotāja Dmitro Komarova raidījumu par Ukrainas Karpatiem, gucuļiem un šamaņiem, mums arī radās doma, ka noteikti vajadzētu uz šejieni atbraukt, un ne jau tikai uz Bukovelas kūrortu, bet tieši pabraukāt pa mazajiem kalnu ciematiņiem un paskatīties šejienes dzīvi un tradīcijas. Ar vienu vai pat divām dienām nepietiek, tāpēc būs jābrauc vēlreiz.
No mūsu viesnīcas Bukovela ir septiņu minūšu attālumā, un īstenībā nevar saprast, kur beidzas Poļanica un sākas Bukovela. Mums un arī vietējiem ir lielā "škrobe", ka vispār nav sniega. Un atkal – biju salasījies un saklausījies visādas muļķības, ka te tāda sala ar tiem, kas izvairās karot un tikai ballējas. Iespējams, daļēji tā arī ir, bet nav arī tā, ka tikai jaunie un bagātie slaisti te tusē. Šī šobrīd ir vienīgā iespēja ukraiņiem, kur aizbraukt pašu valstī un izvēdināt galvu, jo te kopš kara sākuma nekas nav atlidojis no okupantu puses. Te ir iespēja izgulēties pāris dienu bez gaisa trauksmēm un stresa, ka kāds nonesīs mājai jumtu. Lai gan bijām te trīs dienas pirms Jaunā gada, viss bija samērā mierīgi, nebija nekādu sastrēgumu.
Tā kā neesam slēpošanas fani (tā kārtīgi to nemāk darīt neviens no mums), atliek tikai cita veida izklaides, par kurām pastāstīsim arī jums iedvesmai.
Vispirms aizbrauciet līdz milzīgam panorāmas ratam, kas ir otrā pilsētas galā pie ezera. Bet brauciet, kad paliek tumšs un rats tiek izgaismots, – būs iespaidīgs piedzīvojums. Cena ir pieci līdz septiņi eiro par cilvēku. Blakus ir "Гуцул Ленд Буковель" jeb tāda kā mini gucuļu vēstures pilsētiņa ar dzīvniekiem, darbiniekiem tradicionālajos tērpos un ēkām, kādās dzīvoja gucuļi. Starp citu, ļoti līdzīgi mūsu tautas tērpiem un ēkām. Arī te ieejas maksa ģimenei ir ap 25 eiro. Blakus būvē Ukrainā lielāko ūdens atrakciju parku un arī viesnīcas ar kārtējo elpu aizraujošo skatu. Kad brauksim nākamreiz, šķiet, būs jau gatavs. Protams, Bukovela lielākoties pieder vienam no ukraiņu oligarhiem, bet viņš naudu šīs vietas attīstībai nežēlo.
Pēc tam braucam lejā uz Bukovelas centru un meklējam, kur nolikt auto. Godīgi sakot, pirmo reizi te esot, īsti neko nesaprotam. Trases un pacēlāji visās malās, kaut kas brauc augšā, vēl vairāk šļūc lejā. Beigās saprotam, kur nolikt auto, – milzīgā daudzstāvu autostāvvietā, kur cena par stundu ir ap eiro.
Mūs interesē iespēja nobraukt ar vienu no lielākajiem rodeļiem Eiropā – 1500 metrus un 1200 metrus garu "zip-line". Pieraduši pie Vācijas un Latvijas cenām, domājam, ka būs jāizvēlas viens no abiem, jo četras biļetes par divām atrakcijām varētu būt vairāk, nekā mūsu dienas budžets ļauj. Te tas kopā visiem izmaksāja 40 eiro.
Dārta Karolīna pirmos metrus spiedz, tālāko kilometru jau prasa, vai varēs vēlreiz. Nu tāds kārtīgs brauciens – pēc sajūtām kādu pusotru vai pat divas minūtes. Lai tiktu uz "zip-line", jābrauc ar vienu no pacēlājiem. Arī šeit cena simboliska, bet brauciens kādas 15 minūtes. Vēl ieejam padzert garšīgas ingvera un smiltsērkšķu tējas, ar medus kūku bonusā. Kārlis vēl paņem sviestmaizes. Par to kopā – 12 eiro. 12 eiro par uzkodām kalna galā ar tāāādu skatu! Mums vēl ar laikapstākļiem paveicies – kādi +7 grādi, sniedziņš ir tikai uz kalniem, bet nav arī auksts.
Tad piedzīvojums, kas sākumā iedomājoties vien aizrauj elpu. "Zip-line" brauciens, sēžot tādā kā maisiņa sēdeklī. Dārta ar mammu tandēmā. Čaļi katrs savā. Cena visiem kopā – 54 eiro. Augšā piekodina, ka nedrīkst izvilkt telefonu un filmēt. Es izdomāju, ka varu taču to darīt. Braucot to izdaru un saprotu, kāpēc tā nebija laba doma, – ir tāds pretvējš, ka telefonu gandrīz izrauj no rokām. Turklāt noraujos "pa ausīm" ar rājienu par šo izgājienu. Tam var noīrēt speciālu turētāju par trim eiro, lai viss droši. Turpmāk zināšu.
Bijām arī TIC, kur atkal negribot kļūstam par iemeslu emocijām, vietējām darbiniecēm pastāstot, ka esam no Latvijas, jo sen te latvieši nav bijuši. Toties viņas mums iesaka autentisku gucuļu ciematu – Kvasi, kas ir pie robežas ar Rumāniju. 40 kilometri un stundas brauciens pa elegantiem serpentīniem, turklāt caur diviem posteņiem. Bet tie skati! Jo te ir īsti kalni, kas aizrauj elpu. Un viss ir tik autentisks: ciematiņi, mājiņas, apkārt ganās vistas. Te arī dzimst frāze par "pufīgajiem kalniem", jo tie izskatās tādi pūkaini – kā jau viss Ukrainā. Augsne šeit auglīga pat kalnos. Nu tāda pamatīga. Kā paši ukraiņi.
Mūsu "Suzuki Vitara" nedaudz mokās pa šiem ceļiem, bet tad ieraugām, ka te tūristus joprojām vadā gan glauni "Mercedes", gan ļoti labi uzturētas "buhankas" un ar autobusa aizmuguri pat GAZ66. Vēl te daudzi izmanto zirgus: ved sienu, malku utt. Nu jā, šī ir tāda patiesā Ukraina. 10 kilometrus tālāk ir Bukovela ar visu glamūru, nereāli modernajām un greznajām viesnīcām. Šeit – zirgu pajūgi un laimīgu cilvēku sejas.
Esam nokļuvuši Kvasu ciemā, visu ceļu nobraucot gar krāčainu kalnu upi. Tieši pa šo upi kādreiz gucuļi pludināja baļķus no kalniem lejā. Un viens šāds guculis uztaisīja autentisku ēstuvi –"Бокораш". Te zvaigžņu stundu piedzīvo puisis, kas mūs apkalpo, jo var izpausties sarunās ar mums angliski. Iztulko visu ēdienkarti. Sajūtamies kā nelielas zvaigznes, jo visi uz mums skatās. Tas ir tik autentiski, diez vai te bieži iemaldās tūristi. Bet viņiem ik pa laikam ir gucuļu kultūras pasākumi.
Paņemam katrs pa zupai (borščs, protams, vistas zupiņa, sēņu un zivju), otro ēdienu un vēl saldo – tradicionālo vietējo kūku. Un, protams, kvasu. Te var dabūt arī tradicionālos cūkas ēdienus. Un vēl arī čigānu burgeru – vistas gabaliņi starp kartupeļu pankūkām. Viss kopā zem 40 eiro. Restorāns ir daļa no "Ципа – Tsypa Brewery" (jeb Cālīša) grupas uzņēmuma, kam ir vēl alus darītava, viesnīca, siera ražotne, eļļas spiestuve un vēl tik daudz kā... Tāds lauku ciema holdings. Izejot laukā, pamanām tādu nedaudz ļodzīgu trošu ceļu, un to arī izmēģinām, lai tiktu pāri trakojošajai kalnu upei.
Ir jau tumšs, un pa serpentīniem līkumojam uz Bukovelu. Apskatām šo vietu tumsā, lai redzētu, kā viss izgaismots, ieskrienam vietējā veikalā pēc gardumiem, noķeram vēl ķekatniekus – trīs puišus, kuri mums nodzied ukraiņu tautas dziesmu. Viņiem te pieņemts Ziemassvētku laikā tā staigāt apkārt un iepriecināt apkārtējos. Protams, nopelnot kādu lieku grivnu.
Tad jau esam klāt mūsu "Mafa Hotel Polyanytsya", kur pārvaldnieks ir latvietis Sergejs, kurš dzimis Ļvivā un precējies ar ukraiņu skaistuli Miroslavu, ar kuru kopā audzina dēlu. Kā jau stāstījām, pilnīga nejaušība, ka šeit iemaldījāmies, bet iesakām šo vietu, jo te viss ir par attieksmi. Vairāk nekā divas stundas norunājam ar Miroslavu par visu, kas vien iespējams. Ukraiņi ir ar atvērtu sirdi pret tevi jau uzreiz. Šajās pāris dienās mēs esam to izbaudījuši katrā vietā, kur esam bijuši. Tikai nevajag baidīties runāt, jo ukraiņiem patīk to darīt. Un tā viesmīlība! "Slava Ukraine! Heroyam Slava!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
