Ķermenī valda neliels stress, sirds pukst straujāk un maisiņā ir divi diski, trīc rokas gandrīz pie katra metiena. Disku golfa ideju attīstība un veidošanās, lai sportiskā aktivitāte kļūtu arvien vairāk pieejama ikvienam.

Visapkārt pelēks, līst lietus, ir 2018. gada decembris, un vēl aizvien ir dubļi, kad Priekuļu mežā tiek uzstādīti pirmie deviņi disku golfa grozi. Neilgu laiku vēlāk, mēneša beigās, tiek izvietoti arī pārējie deviņi spēles elementi. Priekuļos tika izveidots pilnvērtīgs disku golfa laukums, taču tad pasauli pārņēma pandēmijas vilnis – vai tas radīja papildu šķēršļus, vai arī deva iespēju izaugsmei?

Reinis Stalšāns, kurš aktīvi spēlē disku golfu jau sešus gadus, ir viens no tiem, kuriem disku golfs vairāk vai mazāk ir kļuvis par dzīvesveidu, ne tikai sportiskā izaicinājuma, bet arī izklaides dēļ. Reinis izjuta enerģiju un piedāvāja savu vīziju, kā citus iepazīstināt ar jaunu aktivitāti: "Es iesaistījos federācijas darbā, jo redzēju, ka sporta veidam, kurš man patīk, īsti nav dzinējspēka," taču ne vienmēr ir pārliecība par darbiem, kuros iesaisties un ne vienmēr to vajag.

Disku golfa entuziasts pauž: "Tur nebija drosmes, tas vairāk bija tā kā tāds patriotisms. Kaut ko izdarīt sabiedrības labā, secīgi arī savas ģimenes labā vai savas pilsētas labā, jo manā vecumā vairs nav svarīga nauda, bet ir svarīgas citas vērtības. Protams, nauda ir svarīga, bet ir arī citas īpašības, kas šajā gadījumā ņem virsroku."

Disku golfa uzplaukums

Kad ritēja pandēmija, trasē parādījās arvien vairāk jaunu seju, uzplaiksnīja azarts, dalībnieki ieradās atkārtoti un biežāk, norisinājās iknedēļas sacensības. Dalībnieku saraksts ar katru nedēļu aizpildījās arvien straujāk. Vai Priekuļos sākās disku golfa bums? Reinis atzīst: "Tā lielā disku golfa popularitāte bija saistīta ar pandēmiju. Mēs nenoliedzam to – ja nebūtu bijusi pandēmija, mēs būtu vēl tos trīs gadus attīstības posmā atpakaļ". Šobrīd, kad citi spēlētāji jau ir aizspēlējušies līdz profesionālam līmenim, ir grūti piesaistīt jaunus spēlētājus, taču disku golfa komūnas mērķis ir ikvienam sniegt iespēju pamēģināt šo sporta veidu, to darīt kopā ar entuziastiem un sniegt iespēju uzvarēt jau pirmajās sacensībās.

Šobrīd Reinis spēlē disku golfu jau sesto gadu – sezonu no sezonas, ieskaitot ziemu. Gadu gaitā sportiskie mērķi neizzūd, tieši pretēji – vairojas prieka sajūtas, kad galvā iecerētais metiens izdodas kā plānots, tomēr jaunas sajūtas rada arī darbs un iesaiste Latvijas disku golfa federācijā (LDGF) vai Priekuļu disku golfa trases pilnveidošanā. Ne katrs to var, ne katram tas sanāk, bet, kā pauž pats Reinis: "Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka man nav vīzijas, kā vajadzētu plānot laukumu, un es esmu daudzreiz kļūdījies. Tagad esmu sapratis, ka, ja jāplāno – es neplānoju. Es runāju, jo mana spēcīgā īpašība ir, ka es spēju ļoti ātri "salikt lietas tā pa plauktiņiem". Man trūkst daudz kas cits – spēja sadarboties, iecietība.

Reinis – "Priekuļu tēvs"

Reinim, kā viņš teiktu "salikt lietas pa plauktiņiem" ir izdevies arī Priekuļos un, lai gan apkārtējo vidi neveido tikai viens cilvēks, ir tomēr jābūt vadonim, kas tur "roku uz pulsa" un spēj kontrolēti uzņemties vadību. Priekuļos ir izveidojusies kupla un atsaucīga disku golfa spēlētāju komūna. "Pulsa pārbaude" balstās uz Reiņa pleciem – ne velti disku golfa spēlētāju lokā viņš tiek dēvēts par "Priekuļu tēvu". Tas nav apbalvojums, kas viņā elpo, bet gan atbildības sajūta, jo, kā Reinis saka, nenolaist rokas – tā ir papildu enerģija. Vieglāk ir izdomāt attaisnojumu, nedarīt vai atlikt uz vēlāku laiku, kā ar jebkuru lietu vai darbu.

Arī šīs brīvā laika nodarbes veidošana nav izņēmums, jo nav simtprocentīgas pārliecības par to, ka kādam tas būs noderīgs. Ir tikai apziņa, ka darbs, agrāk vai vēlāk vainagojas ar rezultātu. Kā Reinis saka: "Pārliecība, kas manī virmo ir – dari, viss būs labi! Darīt ir labāk nekā nedarīt".

Sacensības gars

Priekuļi, Valmiera, Sēja, Smiltene, Lēdurga – visas šīs vietas vieno ģeogrāfiskais novietojums jeb Vidzemes laukumu kategorija, tomēr, kā jau latviešiem pienākas, katrs būvē savu taku, nevis meklē vienotu attīstības formulu. Tā ir viena no lielākajām Reiņa vēlmēm – lai Vidzemē nesāktu strīdēties un konkurēt, jo kā viņš pats pauž: "Tas, ko es negribētu, ka mēs konkurējam viens ar otru, ko mēs šobrīd darām. Spēlētāju ir tik, cik ir, sestdienu ir tik, cik ir. Laukumam vajag taisīt sacensības, lai nopelnītu naudu par ko to nopļaut, un, ja neiegūst spēlētājus, tad nav naudas par ko nopļaut, un vairs neviens savu personīgo naudu ieguldīt negrib, un sākas konkurence par cilvēkiem materiālā ziņā".

Nereti pirmās sacensības ir neizskaidrojamu sajūtu vilnis. Ķermenī valda neliels stress, sirds pukst straujāk, maisiņā ir divi diski un rokas trīc gandrīz pie katra metiena. Visi spēlētāji ir izjutuši šo sajūtu, visi ir bijuši vienādos apstākļos – kāds ātrāk, kāds vēlāk, taču šobrīd, lai situāciju mainītu, ir sākusies Reiņa vīzijas pārbaude un realizēšana: "Es gribu mēģināt iedzīvināt tautas klasi. Respektīvi, tā ir vīzija, ka varbūt mēs iedrošināsim ģimenes locekļus, draugus vai svešus cilvēkus pamēģināt disku golfu".

Draugi, ģimene, svaigs gaiss, pastaiga mežā, viegli vingrošanas elementi un emociju virpulis – tas ir disku golfs – veids, kā pavadīt savu brīvo laiku un raisīt jaunas izjūtas.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!