Šī ir 12. daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem un bijām prom no mājām pusgadu. Ar busiņu veicām vairāk kā 25 000 kilometrus un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem nogājām arī 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu. Šoreiz par pēdējo nedēļu Tunisijā.
Pēc Tunisijas tuksnešu izbraukāšanas (iepriekšējo daļu vari lasīt šeit) atgriezāmies pilsētā Sousse, kur vēlreiz satikām mūsu jauniegūtos draugus – Amīnu ar visu ģimeni. Amīns bija ieradies kopā ar draugu Azizu, un, kā jau iepriekš bija norunāts, ar viņiem kopā devāmies iepazīt Tunisijas ziemeļus. Šī Tunisijas daļa ir pilnīgs pretstats tuksnešainajiem dienvidiem – plaši, zaļi lauki liek domāt, ka jau esam atgriezušies Eiropā. Pirmajā ekspedīcijas vakarā Amīns un Azizs mūs aizveda uz milzīgu tunisiešu jauniešu ballīti ezera malā – tādas šeit laikam notiek bieži. Simtiem cilvēku pulcējās pie dabas, lai dejotu, gatavotu ēst un muzicētu. Latvieša prātam likās pārsteidzoši, ka visa vakara gaitā neredzējām nevienu alkoholiska dzēriena pudeli – gluži kā Marokā, arī Tunisijā cilvēki nedzer. Pat jaunieši.
Kopā ar Amīnu un Azizu pavadījām trīs dienas, apceļojot mazāk populāras iekšzemes pilsētas, kurās tūristu vienkārši nav, kā arī Beja (ar milzīgo tirgu visas pilsētas plašumā) un Bizerte, kuras pludmalē ir liela kuģu kapsēta. Pabijām Bulla Regia drupās – Tunisijā atrodamas diezgan daudzas iespaidīgas atliekas no senās Romas.
Atvadījušies no lieliskās Amīna ģimenes, devāmies uz Monastīru, kas ir viena no greznākajām Tunisijas pilsētām. Nu jau bijām atgriezušies austrumu piekrastē, kas noteikti ir bagātāka un tūristu pilnāka par iekšzemi, tomēr, ja jāsalīdzina greznās marmora mošejas ar mežonīgajiem tuksnešiem, mēs noteikti izvēlamies otro. Monastirā pavadījām divas dienas lepnā viesnīcā ar skatu uz jūru, kas nesezonā tāpat maksāja neparasti lēti.
Pēdējais apskates objekts Tunisjā mums bija "Ain Atrous" karstavots jūras malā. Šeit bija iespējams ielīst aukstajā jūrā tieši tur, kur tajā ietek arī 59 grādus siltais avots, un izjust patīkamu kontrastu karstajā ūdenī, ko ik pa brīdim pašķaidīja kāds ledains vilnis no jūras.
Mūsu trīs nedēļas Tunisijā nu bija galā, un šo laiku noteikti uzskatām par mežonīgāko un interesantāko pieredzi visa pusgada ceļojuma laikā. Pārskatot lieliskos tunisiešu ēdienus, nonācām pie secinājuma, ka Artai visvairāk patika leblebi turku zirņu zupa, bērni bija sajūsmā par bambalouni (salds, eļļā izvārīts virtulis), bet Artūrs diendienā varēja pārtikt no Tunisijas street food kebabiem, kas maksāja vien 60 centus. Tieši pirms uzbraukšanas uz prāmja, salabojām arī vienu riteni, kas bija sācis krakšķēt – par stundas darbu tunisiešu mehāniķis mums paprasīja 90 centus. Šeit dzīvot bija lēti. Pulksten četros no rīta mūsu prāmis kopā ar mums pameta Tunisiju, lai dotos uz Sicīliju. Par to jau nākamajā rakstiņā.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu 12. (no 14) video sērijā:
